Straujiem soļiem tuvojas Rīgas starptautiskais kinofestivāls (Riga IFF), no kura programmas man ir tas gods un iespēja izķeksēt dažas “odziņas” – filmas, kas jau pirmizrādītas pasaules nozīmīgāko kinofestivālu trīsvienībā, Berlīnē, Kannās un Venēcijā.
Nosaucu šeit festivālus pēc hronoloģiskās secības kalendārā, lai gan pēc ietekmes smaguma joprojām nekas nevar līdzināties Kannām, beidzot mēs to zinām arī no savas, Latvijas kino pieredzes – gan Straumes, gan Uļas pasaules pirmizrādēm Kannās ir jaudīga ietekme.
Tagad pie lietas – filmas, ko izcelšu Riga IFF programmā, festivāla ietvaros atrodamas dažādās apakšprogrammās un izlasēs, tomēr,
izsekojot tieši lielo pasaules festivālu filmu līnijai Riga IFF plānojumā, var spilgtāk pamanīt arī noteiktas tendences, kas iezīmējušās šāgada pasaules festivālos.
Viena no tām ir aizrautība ar melnbalto attēlu, laikmeta stilizācijām un stāstiem, kas sevī apvieno biogrāfiskas un vēsturiskas drāmas iezīmes. Šajā straumē šobrīd svaigākais iespaids ir Viestura Kairiša filma Uļa, kas gan Riga IFF programmā neparādīsies, bet tāpat no Kannu konkursa nāk poļu režisora Pāvela Pavļikovska Tēvzeme / Fatherland, savukārt Berlīnes festivālā gada sākumā tika izrādītas britu režisora Grānta Gī filma Visiem patīk Bils Evanss / Everybody Digs Bill Evans un vācu režisora Markusa Šleincera Roze / Rose. Šogad Riga IFF programma piedāvā arī labu ieskatu mūsdienu kvalitatīvākajos aktierdarbos – vairākās no festivāla filmām redzami aktierdarbi, kas saņēmuši balvas šāgada Berlinālē (Sandra Hillere par Rozi), Kannās (Viržīnija Efira un Tao Okamato par Pēkšņi / Soudain), Venēcijā (Džons Malkovičs par Mežonīgais zirgs deviņi / Wild Horse Nine un Matilde Arsela par Nezināmā sieviete / Woman Unknown).
Jāuzteic Riga IFF rīkotāji par dinamiku – programmā ir arī vairākas filmas no septembra sākumā notikušā Venēcijas kinofestivāla, turklāt festivāla uzvarētāja – Nezināmā sieviete, kas gan saņēma galveno balvu, Zelta lauvu, gan atnesa labākās aktrises Volpi kausu debitantei Matildei Arselai, – būs Riga IFF atklāšanas filma. Īpaši nozīmīgi ir tas, ka filma lielākoties uzņemta Rīgā, tās tapšanā piedalījušies Latvijas radošie un tehniskie spēki, turklāt tā ir arī Latvijas kopražojums. Ne mazāku intrigu raisa jau minētais Džons Malkovičs, kuram Volpi kausu par labāko aktierdarbu atnesa loma Martina Makdonas filmā Mežonīgais zirgs deviņi.
Mežonīgais zirgs deviņi / Wild Horse Nine
(Mārtins Makdona, GB/US | 2026 | 118’)
Mārtins Makdona Latvijā pazīstams ne tikai kā ekstravagantu, paradoksālu un dramaturģiski spēcīgu filmu veidotājs (Reiz Brigē / In Bruges (2008), The Banshees of Inisherin (2022) u. c.), bet arī kā Latvijas teātros bieži iestudēts dramaturgs. Kinorežijā Makdona ienāca, jau būdams starptautiski atzīts dramaturgs, taču viņa filmām līdzās paradoksu piestrāvotajai, ar šoka efektiem izdaiļotajai, grodajai dramaturģijai vienmēr ir arī ļoti precīzs stilistiskais veidols. Mežonīgais zirgs deviņi, iespējams, kļūs par skatītājiem pievilcīgāko, tātad komerciāli veiksmīgāko Makdonas filmu – gan stāsta, gan ironiskās intonācijas, gan virtuozo aktieru dēļ.
Filmas sižets stāsta par diviem padzīvojušiem slepenā dienesta aģentiem, darbība norisinās 1973. gadā – laikā, kad Čīlē tuvojas militārais apvērsums. CIP aģenti – pieredzējušais, ciniskais Kriss (Džons Malkovičs) un viņa partneris Lī (Sems Rokvels) – nonāk Lieldienu salā. Ģeopolitiskā spriedze un intrigas pamazām atkāpjas otrajā plānā, atklājot daudz personiskāku stāstu – par draudzību, vainas apziņu, novecošanu un nepieciešamību atbildēt uz jautājumu, cik vērts bijis tavs mūžs. Džons Malkovičs azartiski spēlē varoni, kurš vienlaikus ir gan cilvēciski nepievilcīgs, gan aizraujoši interesants, savukārt Sems Rokvels piešķir abu CIP aģentu attiecībām cilvēcisku trauslumu.
Makdonas filmu (un dramaturģijas) īpašā iezīme ir paradoksālie, atsperīgie dialogi; tādi tie ir arī šajā filmā. Viņa varoņi parasti runā daudz, strīdas, kašķējas par šķietami nenozīmīgām lietām, bārsta politnekorektus un eksplozīvus secinājumus. Taču vārdu lavīna ir tikai piesegs daudz dziļākiem un dramatiskākiem bezdibeņiem – arī vientulībai. Paradoksu piepildītā melnā komēdija noteikti kļūs par aktuālās ASV kinobalvu sezonas obligāto nosaukumu, medijos jau dzirdamie pareģojumi par Oskaru Džonam Malkovičam var kļūt par realitāti.
Un tagad atkāpjamies laikā – dodamies uz Kannām un filmām, kas tika pirmizrādītas Kannu festivālā 2026. gada maijā.
Pusaudžu sekss un nāve Miasmas nometnē / Teenage Sex and Death at Camp Miasma
(Džein Šonbrun, US/CA | 2026 | 112’)
Amerikāņu radikālā filma Pusaudžu sekss un nāve Miasmas nometnē atklāja Kannu festivāla konkursu Un Certain Regard – to pašu programmu, kurā tika izrādīta arī Viestura Kairiša filma Uļa. Jāatzīstas, neatceros, kad vēl Kannu festivāls būtu savā programmā iekļāvis šausmu filmu – šis žanrs, kaut arī ir neiznīdējami populārs noteiktā (jauniešu) mērķauditorijā, parasti tiek ignorēts pasaules ietekmīgākajos festivālos, jo šausmenēm ir savi aplociņi (žanra festivāli), kur ganīties un sacensties. Tas, ka filma tika izvēlēta Kannu Īpašā skatiena atklāšanai, pilnīgi noteikti apliecina faktu, ka filmā ir pamatīgas dzīles – un tādas tur patiešām ir, jo amerikāņu režisore (kuras vārds Riga IFF mājaslapā atveidots saskaņā ar prūšu valodā balstītu dzimumneitralitātes principu) atraktīvi un azartiski rotaļājas ar žanra kino tropiem un arī klišejām, nezaudējot ne ironiju, ne filmas spriedzi, veidojot divu galveno filmas varoņu – jaunas režisores un padzīvojušas aktrises – attiecības. Camp Miasma ir izdomāta šausmu filmu franšīze ar savu mitoloģiju un kulta statusu. Jaunā režisore Krisa (Hanna Einbindere) mēģina šo iznīkušo franšīzi atdzīvināt un iepazīstas ar piemirstās filmu sērijas nu jau pavītušo zvaigzni Billiju (Džilianu Andersoni).
Džein Šonbrun ir spilgta un drosmīga parādība ASV jauno režijas vārdu vidū, viņas līdz šim pazīstamākais darbs ir I Saw the TV Glow, kur šausmu filmu žanrā akcentēta mediju kā psiholoģiska un identitāti veidojoša spēka ietekme. Pusaudžu sekss un nāve Miasmas nometnē ir Šonbrun trešā pilnmetrāžas filma, kurā gan asprātīgi izmantoti šausmu filmu žanra (slasher) elementi un izšļakstīti “asiņu” spaiņi, gan risinās rotaļas ar atsaucēm uz kino vēsturi un dīvas lomā ļauts izplosīties aktrisei Džilianai Andersonei.
Fjords / Fjord
(Kristians Mundžiu, RO/FR/NO/SE/DK | 2026 | 146’)
Protams, runājot par Kannu festivāla filmām, nevar ignorēt uzvarētāju – pazīstamā rumāņu režisora Kristiana Mundžiu filmu Fjords, kas ieguva Kannu Zelta palmas zaru. Atgādināšu, ka tas ir Mundžiu otrais palmas zars – tieši šis režisors un viņa filma 4 mēneši, 3 nedēļas un 2 dienas / 4 luni, 3 saptamâni si 2 zile (2007), kas ieguva Kannu balvu un slavu pirms 20 gadiem, aizsāka ne tikai paša Mundžiu, bet arī Rumānijas kino atpazīstamību pasaulē.
Režisora jaunākā filma Fjords stāsta par imigrantu ģimeni Norvēģijā – rumāni, kurš precējies ar norvēģu sievieti un kopā ar bērniem pārceļas uz dzīvi Norvēģijas fjordu ieskautā ciematā. Lisbete un Mihajs Georgiu (lomās – norvēģu zvaigzne Renāte Reinsve un rumāņu izcelsmes amerikāņu aktieris Sebastjans Stens, tas pats, kurš filmā The Apprentice / Māceklis spēlēja Trampu jaunībā) kopā ar pieciem bērniem mēģina iekļauties jaunajā sabiedrībā, taču šķietami mierīgā situācija saasinās, kad skolotāja uz viņu meitas Elijas ķermeņa pamana zilumus. Pedagoģei rodas aizdomas, ka vecāki fiziski ietekmējuši meitu, viņa ziņo sociālajiem dienestiem, un no šī brīža filma pārvēršas par drāmu, kurā saduras atšķirīgi priekšstati par bērnu audzināšanu, reliģiju, ģimenes autonomiju un sabiedrības atbildību.
Mundžiu niansēti rada un rāda teritoriju starp principu un dogmu, starp tiesībām aizsargāt bērnu un tiesībām atšķirīgi audzināt savu ģimeni. Filmas dramatiskās norises rezonē dabas ainavā – Norvēģijas fjordi sākotnēji šķiet gandrīz pastorāli, taču filmas gaitā tie kļūst arvien draudīgāki. Fjorda paradokss – tā ir filma par sabiedrību, kas sludina iekļaušanas principu, bet arvien negribīgāk pieņem cilvēkus, kuru vērtības ir radikāli atšķirīgas.
Nenoliedzami, filma Fjords ir jēdzieniski aktuāls un Mundžiu stilam raksturīgs psiholoģiski precīzs, intelektuāli nospriegots darbs. Filma, kas noteikti būs redzama arī ASV balvu sezonā.
Pēkšņi / Soudain
(Rjusuke Hamaguči, FR/JP/DE/BE | 2026 | 195’)
Vēl viena pērle no Kannu festivāla konkursa programmas ir japāņu režisora Rjusukes Hamaguči Pēkšņi / Soudain – filma, kas īpaši izceļama ar divu aktrišu, francūzietes Virdžīnijas Efiras un japānietes Tao Okamoto duetu, bet ne tikai. Tā ir arī intelektuāli nospriegota drāma par vērtībām un jēgu. Tik vien. Filmai ir pamatīga hronometrāža (3 stundas 15 minūtes), un tajā ir ļoti daudz sarunu un dialogu – par kapitālismu, dzīvi un nāvi. Un tos klausīties ir aizraujoši. Abas aktrises Kannās saņēma kopīgu balvu par labāko aktierdarbu.
Japāņu režisoram Hamaguči šī bija jau trešā dalība Kannu konkursa programmā. 2018. gadā Kannās tika demonstrēta viņa filma Asako I & II, bet 2021. gadā Brauc ar manu auto / Drive My Car kļuva par režisora starptautisko izrāvienu – filma Kannās saņēma balvu par labāko scenāriju, bet vēlāk ieguva arī Oskaru kā labākā starptautiskā filma.
Filma Pēkšņi ir stāsts par divām sievietēm – francūzieti Marī-Lū, kura vada veco ļaužu aprūpes centru, un japāņu teātra režisori Mari, kura cīnās ar vēzi – ; viņu sastapšanās pamazām pāraug ciešā draudzībā. Īpaši izteiksmīgs ir Efiras un Okamoto aktierdarbs – abas aktrises veido tēlus ar pamatīgu iekšēju koncentrāciju, ļaujot emocijām rezonēt skatienos, pauzēs un balsu intonācijās. Turklāt Francijas zvaigzne Efira filmā runā arī japāņu valodā – kā liecina prese, viņa to apguvusi šīs filmas vajadzībām vairāku mēnešu intensīvu mācību laikā.
Nenoliedzami, Pēkšņi bija viena no jaudīgākajām Kannu festivāla programmas filmām, kurā rezonē mūsdienu fragmentētās, neirotiskās sabiedrības problēmas; filma mudina piebremzēt tempu, ļauties lēnajam stāsta ritējumam un, cerams, aizdomāties par eksistenciālām dimensijām.
Tēvzeme / Fatherland
(Pavels Pavļikovskis, PL/DE/IT/FR | 2026 | 82’)
Pāvels Pavļikovskis ir režisors, kura filmu stils – melnbaltais, askētiskais, filigrāni un nereti simetriski komponētais attēls – ir unikāls un atpazīstams. Šī poļu režisora, savulaik starptautisko festivālu “hītu” Ida / Ida (2013) un Aukstais karš / Cold War (2018) autora jaunākais darbs Tēvzeme Kannu festivālā saņēma balvu par labāko režiju. Pavļikovska stilistisko paņēmienu paletē ietilpst arī atturīga, šķietami emocionāli distancēta aktieru spēle. Šie paņēmieni raksturo arī filmu Tēvzeme, kas stāsta par slavenā vācu rakstnieka Tomasa Manna (Hanns Cišlers) un viņa meitas Ērikas (Sandra Hillere) atgriešanos – ceļojumu uz Manna dzimteni jau pēc Otrā pasaules kara. Nobela prēmijas laureāts Tomass Manns pēc sešpadsmit trimdas gadiem atgriežas kara drupu nosētajā, morālo katastrofu piedzīvojušajā dzimtenē Vācijā, kopā ar meitu Ēriku viņš dodas ceļā no amerikāņu kontrolētās Rietumvācijas uz padomju ietekmes zonu Veimārā. Tas ir ceļojums pa zemi, kas vairs nav tā pati Vācija, kuru viņš reiz bija atstājis, un vienlaikus ceļojums ģimenes atmiņās un zaudējuma teritorijā.
Pavļikovskim vēsturiskais kino nekad nav tikai vēsturiska rekonstrukcija. Viņš vienmēr interesējies par to, kā lielā vēsture iegraužas un sagrauj cilvēka privāto telpu. Filma Tēvzeme raksturojama kā vizuāli un arī cilvēcisko emociju izpausmju ziņā ārkārtīgi lakoniska “ceļa filma” (ja ceļu uztveram kā iekšējās pieredzes stāstu), taču filmas (tikai) 82 minūtēs (!) ir ietilpināts apjomīgs tēmu un urdošu jautājumu klāsts –par atbildību, trimdu, nacionālo identitāti, mākslinieka pozīciju un to, vai iespējams atgriezties mājās, ja pašu māju vairs nav.
Jāpiezīmē, ka šāgada Kannu festivālā Polijas filmu institūts bija apmaksājis divus milzīgus reklāmas stabus – uz viena no tiem bija redzams kadrs no filmas Tēvzeme – vācu aktrises Sandras Hilleres portrets, uz otra – kadrs no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Polijas kopražojuma filmas Uļa (Polijas filmu institūts ir arī mūsu Uļas līdzfinansētājs). Abu filmu vizuālā līdzība bija uzkrītoša; to varam skaidrot ar faktu, ka abas filmas uzņēmuši Polijas operatoru skolas pārstāvji – Tēvzemi filmējis Lukašs Zala, Uļu – Vojteks Starons. Lukaša Zalas kamera Tēvzemē filmas pasaulei piešķir gandrīz fizisku aukstumu, cilvēki bieži vien šķiet iesprostoti rūpīgi komponētā kadrā, bet telpas – pārāk plašas vai pārāk tukšas viņu klātbūtnei. Pavļikovska kino estētika konsekventi kļūst par filmas dramaturģijas sastāvdaļu, bet filma raksturojuma kā formā izsmalcināta, spriedzes piesātināta vēsturiska miniatūra.
Tālāk dodamies uz Tomasa Manna dzimteni Vāciju – un filmām, kuras izskanēja 2025. gada Berlīnes kinofestivālā un tagad skatāmas Rīgā.
Visiem patīk Bils Evanss / Everybody Digs Bill Evans
(Grānts Gī, IE/GB | 2026 | 102’)
Britu dokumentālā kino režisora un fotogrāfa Grānta Gī debija spēles kino – filma Visiem patīk Bils Evanss – ir viena no tām filmām, kuras autors atteicies no tradicionālās biogrāfiskās drāmas formulas. Arī šeit gan stāstniecības, gan estētiskie paņēmieni ir tuvi Viestura Kairiša filmā Uļa izmantotajiem, kas ļauj secināt, ka melnbaltas, estētiski drosmīgas filmas par spilgtām personībām krīzē ir bijis šāgada starptautisko festivālu “trends” – populārs stilistiskais virziens.
Filmas centrā ir amerikāņu džeza pianista Bila Evansa krīzes pieredze – 1961. gada vasara, brīdis pēc Evansa kolēģa, mūziķa Skota Lafaro nāves, kad Evanss pārtrauc uzstāties. Tas ir stāsts par zaudējumu, radošu paralīzi un cilvēku, kurš pēkšņi vairs nespēj darīt to, kas līdz šim veidojis viņa identitāti.
Īpaši iespaidīga ir filmas vizuālā valoda. Operatora Pīrsa Makgreila melnbaltie, kontrastainie kadri rada dūmakainu, film noir radniecīgu estētiku – 60. gadu Ņujorka šeit nav tikai formāla, nostalģiska “dekorācija”, bet psiholoģiska telpa. Evanss bieži redzams ēnā, aiz stikla, gaismā, kas tikai daļēji atsedz seju (starp citu, līdzīgi paņēmieni izmantoti arī Viestura Kairiša filmā Uļa). Savukārt īsi krāsu uzplaiksnījumi, kas aizved nākotnē, izjauc filmas norišu lineāro hronoloģiju un atspoguļo paša Evansa nervozitāti un dezorientēto stāvokli. Īpaši jāakcentē norvēģu aktiera Andersa Danielsena Lī darbs Evansa lomā – viņa spēles stils ir atturīgs, viņš neizrāda emocijas, bet ļauj tām uzkrāties telpā, skatienos, pauzēs. Kopumā – mākslinieciski spilgts, vizuāli izsmalcināts stāsts par mūziķi, kurš uz laiku zaudējis spēju būt pats.
Roze / Rose
(Markuss Šleincers, AT/DE | 2026 | 93’)
Vēl viena izcila filma no Berlīnes festivāla konkursa programmas, kas atnesa labākās aktrises balvu – Sudraba lāci – Sandrai Hillerei. (Jā, Hilleres radošā aktivitāte ir iespaidīga – Berlīnē rādīja Rozi, Kannās Tēvzemi, un abas skatāmas Riga IFF.)
Vācu režisora Markusa Šleincera filmas Roze darbība norisinās 17. gadsimta Vācijā, ko izpostījis Trīsdesmit gadu karš (1618–1648). Roze ir sieviete, kura gadiem ilgi dzīvojusi vīrieša identitātē un karojusi kā kareivis, pēc kara ierodas nomaļā ciematā, lai pārņemtu mantojumu – pamestu saimniecību. Viņa ir ieguvusi to, kas tālaika sievietei praktiski nav pieejams, – īpašumu, ekonomisku neatkarību un tiesības pašai noteikt savu dzīvi. Taču šī brīvība pastāv tikai tik ilgi, kamēr apkārtējie tic viņas izveidotajai identitātei.
Arī šī filma piedāvā askētisku melnbaltu attēlu (operators Geralds Kerklecs). Ainava ir tukša, cilvēki tajā šķiet mazi un ievainojami, kamera saglabā distanci – tā necenšas varoņus psiholoģiski skaidrot. Zīmīgi, ka šo vēsturisko stāstu var uztvert arī kā teiksmu vai pasaku – uz šādu uztveri orientē aizkadra stāstnieka balss, piešķirot notikumiem liktenīgas neizbēgamības sajūtu. Būtiskas ir arī filmas skartās tēmas par identitāti, dzimti un to, cik daudz no tā, ko dēvējam par “vīrišķīgu” vai “sievišķīgu”, patiesībā ir sociāls scenārijs.
Šajā aspektā šī vēsturiskā filma pārsteidzoši precīzi runā par tagadni. Par cilvēka tiesībām pašam definēt savu dzīvi, par nolemtību izpildīt noteiktas sociālas lomas un par cenu, kas jāmaksā par mēģinājumu no šīm lomām izkļūt. Šleincera filmas spēks ir gan Sandras Hilleres jaudīgajā aktierdarbā, gan filmas vizuālajā stilistikā, un arī tās aktualizētajos, tik mūsdienīgajos jautājumos.
Apjukuma viļņos / Queen at Sea
(Lānss Hammers, GB/US | 2026 | 121’)
No Berlīnes festivāla nāk arī filma Apjukuma viļņos, kas, iespējams, nepārsteidz ar īpašu vizuālo risinājumu vai kadra estētiku, kā vairākas no iepriekš aprakstītajām festivāla filmām, tomēr ir būtiska arī kā skaudrs stāsts. Interesanta ir filmas režisora Lānsa Hammera personība – viņš ir amerikānis, kurš darbojies Holivudā mākslinieka statusā, 2008. gadā debitējis režijā ar filmu Ballast, un Apjukuma viļņos ir viņa atgriešanās režijā pēc 18 gadu pārtraukuma, tā veidota kā Lielbritānijas un ASV kopražojums ar starptautisku aktieru ansambli.
Vecāku novecošana ir dramatiska gan slimniekam, gan tā tuvajiem, bezpalīdzīgi vērojot nupat vēl gudra, mīļa cilvēka neglābjamo ieslīgšanu demences radītā vispirms apjukumā, pēcāk fiziskā nevarībā. Šāda situācija ikvienā ģimenē rada dramatisku spriedzi un bezspēcības apziņu. Apjukuma viļņos ir tieši šāds stāsts – tā ir filma par demenci, novecošanu, aprūpi un mīlestības pārbaudījumu. Taču filmas režisoru neinteresē slimības medicīniskā puse, bet gan sarežģītā situācija, kurā nonāk cilvēki, kuri joprojām mīl savu demences skarto tuvinieku, taču spiesti pamazām pieņemt neizbēgamo.
Franču zvaigznes Žiljetas Binošas atveidotā Amanda nonāk konfliktā ar savu patēvu Martinu, kurš aprūpē Amandas māti Lesliju – viņas demence strauji progresē. Filmas sākuma situācija ir satricinoša – Amanda apsūdz savu patēvu noziegumā. Taču, jo tālāk attīstās stāsts, jo sarežģītāki kļūst jautājumi, kurus skar filma.
Jaudīgs ir filmas aktieru ansamblis – arī Binošai šī nav dežūrloma, kādas intensīvi strādājošai franču zvaigznei laiku pa laikam gadās. Viņas spēlētā Amanda jūtas iesprostota starp meitas un aprūpētājas lomām, turklāt iekšējo paniku rada apjausma par neizbēgamo. Savukārt britu aktieri veterāni – Amandas mātes un patēva lomu atveidotāji Toms Kortnijs un Anna Kaldere-Maršala – niansēti izspēlē slimības radītās katastrofas sekas. Būtiska filma sabiedrībai, kurā demence ir kļuvusi par nežēlīgi biežu parādību.
Es reti pamostos sapņojot / I Rarely Wake up Dreaming
(Izabella Štēvere, DE/UA | 2026 | 100’)
Un vēl viena filma no cita Eiropas A-klases festivāla, arī filma, ko hronoloģiski esmu skatījusies salīdzinoši nesen – vācu režisores Izabellas Štēveres un ukraiņu scenāristes Annas Meļņikovas kopdarbs Es reti pamostos sapņojot bija iekļauts Lokarno starptautiskā kinofestivāla konkursa programmā. Filmas centrā ir Oļa un Oļehs – jauns pāris Ukrainā, kuri izdzīvo savu mīlestības stāstu laikā, kad sākas Krievijas pilna mēroga iebrukums. Oļehs ir transvīrietis, un viņa juridiski apstiprinātā identitāte neļauj viņam kā vīrietim atstāt valsti kopā ar Oļu. Oļeha personiskās brīvības un identitātes jautājums pēkšņi kļūst par izdzīvošanas un pienākuma jautājumu.
Šī nenoliedzami ir neparasta, nekonvencionāla filma par Ukrainas karu – filmā nav dramatisku, nezžēlīgu karadarbības ainu, tā vietā karš ienāk filmā caur sarunām, ziņām, aizvien tukšākām telpām un cilvēku uzvedības izmaiņām. Būtiska filmā ir kameras pozīcija: režisore bieži vēro varoņus no attāluma, caur logiem, durvīm un gaiteņiem, it kā skatītājs pats kļūtu par klātesošu, bet nevēlamu novērotāju.
Jaudīgi ir Taņas Mironišenas un Markusa Braita aktierdarbi. Abi ir neprofesionāli aktieri, tomēr tieši viņu atturīgā, gandrīz minimālistiskā spēle ļauj izvairīties no lieka melodramatisma. Kopumā – spēcīgs darbs, kurā skarbs reālisms savienots ar poētisku kinovalodu, un neierasts skatījums uz jaunu cilvēku likteņiem Ukrainā.
