Ivara Selecka debijas pilnmetrāža “Tikšanās Gvinejā” (1968) ir unikāls gadījums ne tikai Latvijas kino vēsturē, tomēr ne jau velti autors pats nemaz negrib šo filmu īpaši izcelt savas filmogrāfijas kontekstā un saukt par savu pirmo režijas darbu.
Tikšanās Gvinejā bija pasūtījuma filma, kas tapa kā PSRS dāvana tālajai Āfrikas valstij, ideja nāca „no Maskavas”, un tolaik Rīgas kinostudijas dokumentālistu reputācija bija pietiekami augsta jau vissavienības mērogā, tāpēc tieši rīdziniekiem tika uzticēts šo PSRS dāvanu izveidot. „(..) studijas direktors Koroļkēvičs piedāvāja mums braukt uz Gvineju. Bija vajadzīgi divi operatori, un es atcerējos savu kursabiedru Gvido Skulti. Nolēmām – kas mums Āfrika, johaidī, aizbrauks un uzfilmēs! Gan jau kāds režisors samontēs no tā filmu,” – tā Ivars Seleckis stāstījis Ingai Jērumai grāmatā Ivars un Maija. 100 gadi dokumentālajā kino (2009, apgāds Neputns, 99. lpp.). Zīmīgi, ka filmas titros Ivars Seleckis nav nosaukts par režisoru, viņš vienkārši ir pirmais no astoņiem vārdiem stabiņā, kas seko tālaika īsfilmās un kinožurnālos visai populārajam modelim „Filmu veidoja: …”
Jaunu interesi par filmu Tikšanās Gvinejā starptautiskā līmenī uzjundījuši pēdējo gadu pētījumi kinovēsturē un kultūras vēsturē, pievēršoties PSRS un tā sauktās Trešās pasaules valstu mijiedarbībai. Arī laikmetīgās mākslas festivāla Survival Kit 14 izstādei Attāluma draudzības (2023) izejas punkts bija Padomju Savienības kontakti ar Āfrikas valstīm 60. un 70. gados, tāpēc izstādes sagatavošanas laikā Sofija Anna Kozlova aicināja Ivaru Selecki uz sarunu par filmas tapšanu.
Filmu Tikšanās Gvinejā (1968) var noskatīties Latvijas Nacionālā arhīva Valsts kinofotofonodokumentu arhīva digitālajā krātuvē RedziDzirdiLatviju.lv, kur tā iekļauta režisora un operatora Ivara Selecka jubilejas tematiskajā kolekcijā.
Ivars Seleckis: – Redziet, nekāda scenārija šai filmai nebija, scenāriju mēs uzrakstījām Āfrikā uz mazas lapiņas. [Dokumentālajā kino] scenārijus rakstīja ne jau tāpēc, lai taisītu filmas, bet gan tāpēc, lai priekšniekam būtu papīrs, uz kura uzlikt rezolūciju. Labākais scenārijs, pēc kura mēs cenšamies strādāt, ir papīra lapiņa ar ideju, kur un kā meklēt. Ja visu iepriekš sīki uzraksta, rodas piesaistījums uzrakstītajam un vajadzība to izpildīt. Tad arī sākas inscenēšana, bet cilvēki jūt, ja tiek rādīts inscenējums. Īstas lietas visi novērtē, īstumu nevajadzētu inscenēt. Tas rodas vienkārši aiz neprasmes saskatīt to, kas ir apkārt. Ir jāmeklē pašam, tikai tad var brīvi skatīties un domāt. Apkārt ir viss, bet nelaime tāda, ka viens prot to izmantot, bet cits nesaprot, kas tas ir. Iespējams, saskatīšana ir kāda īpaša domāšana, bet varbūt tā rodas ar pieredzi. Scenārijs to visu nodzēš.
Ko vispār mēs varējām uzrakstīt par Gvineju? Neko! Neviens negribēja uz turieni braukt, jo tā bija atbaidoša vieta – tur bija malārija, vidējais dzīves ilgums 30 gadu, visādas slimības. Mēs ar Gvido Skulti riskējām – kā būs, tā būs.
Iecerēts bija, ka mums uz Āfriku jābrauc tikai uz divām nedēļām, lai uztaisītu divdesmit minūšu filmiņu – vienas valsts dāvanu citai valstij. Gvinejai tuvojās jubileja – desmit gadi pēc revolūcijas. Padomju Savienība gribēja dāvināt filmu, un aizsūtīja grupu uzņemt filmu par šiem desmit neatkarības gadiem. Tā bija dāvana, un divdesmit minūšu vietā viņi dabūja pilnmetrāžu. Tā kā mēs jau bijām veidojuši šādas reportāžas un sapratuši mehānismu, pēc kāda veido tādas filmas, aizbraucot galā, mēs piesēdāmies un uzrakstījām aptuvenu scenāriju, ko vajadzēja gvinejiešiem. Rakstījām, kā ierasts, – pēc mūsu latviešu tēlu sistēmas. Viņus tas apmierināja, un mēs atlasījām atbilstošu materiālu.
Beigās palikām Gvinejā 50 dienas un būtu palikuši arī ilgāk, jo tomēr visu uzfilmēt noteiktajā laikā nevarējām paspēt. Atgriezāmies tāpēc, ka nevarējām vairs izturēt. Es tur zaudēju septiņus kilogramus svara, mēs visi novājējām, jo ar pārtiku bija švaki. Turklāt – ļoti bīstami.
Atvedām gana daudz materiāla, bet neviens nezināja, ko ar to iesākt, neviens neko negribēja ar to darīt. Tā kā mana kundze [Maija Selecka] bija montāžiste, nolēmām sakārtot materiālu tā, kā mēs bijām domājuši. Sanāca pilnmetrāžas filma, turklāt krāsaina un platekrāna, kas tolaik skaitījās varens ekrāns. Filmu pieņēma, un tā mana pirmā filma [kā režisoram] iznāca nevis Valmieras meitenes (1970), bet Tikšanās Gvinejā (1968). Tā – no nekā – iznāca. Un Ivars Vīgners sakomponēja mūziku uz pudeļu kakliņiem – ar iedvesmu piestrādāja, un sanāca ļoti interesanta oriģinālmūzika.
Arī Gvinejā filmu labi pieņēma. Vienīgi viens vecītis, kas filmā runāja kongresā, pa montēšanas laiku bija kļuvis sliktais. Viņi lika, lai to ņem ārā, bet mēs atbildējām, lai ņem paši – kāda mums daļa, ka viņi kādu ministru nošauj vai ieliek cietumā. Filma bija pabeigta, lai dara ko grib. Kādu risinājumu viņi beigās atrada Gvinejā, to mēs nemaz nezinām.
Āfrikā tolaik vēl bija klanu sistēma – ja tu esi kādas cilts piederīgais, visa cilts tevi aizstāv, un tev jāaizstāv cilts. Un cilts priekšnieks visu pārējo cilti velk līdzi, tāpēc Gvinejā nemaz nebija kopējas valsts iespaida, tikai atsevišķi klani. Mums kopš Maskavas studiju laikiem netieši bija pazīstams tāds slavens režisors – gvinejietis Kosta Djaņs (Costa Diagne, Kino Rakstos viņu 2023. gadā aprakstījis Andris Rozenbergs ŠEIT. – Red. piezīme). Brīnišķīgs zēns, runāja franciski, mācījies Maskavas kinoinstitūtā un Sorbonnā, visas meitenes jūsmoja. Mēs braucām uz Gvineju, domājot, ka viņš būs mūsu domubiedrs tur, bet Kosta bija ielikts cietumā, jo bija no nepareizā klana – ne no tā, kuru pārstāvēja valsts prezidents. Kosta bija iesēdināts ne par ko, un mēs viņu nesatikām.
Pirms Gvinejas man bija tāds padomju ieskats, ka „visi cilvēki ir brāļi un draugi”, bet tur es sapratu – ne vella! Tik asiņainu rasismu nebiju vēl redzējis. Ja gvinejiešu sieviete uz mani paskatījās vai gribēja parunāt, sekoja zvērīgs skandāls: „Kā, tu ar balto?!” Protams, totalitārā valstī nekāda kontakta ar vietējiem iedzīvotājiem nevarēja būt, viņi aizdomīgi skatījās pat uz bērniem, ar ko mums kādi vismazākie kontakti veidojās. Mēs taču bijām kolonizatori, bet no kolonizācijas Gvineja bija nupat atbrīvojusies. Lai par to neatgādinātu, mums bija pat priekšraksti – saulesbrilles nedrīkst, īsos šortus nedrīkst, kreklus ar īsām piedurknēm nedrīkst. Lai neizskatāmies pēc parastā kolonizatora tipāža, ko zīmē žurnālos. Tādu tērpu gan padomju cilvēks nemaz nevarēja atļauties.
Bija arī citi noteikumi – piemēram, nedrīkst filmēt, ka sieviete mazgā veļu, vai arī – ja kāds kāpj augšup pa trepēm. Viņiem tas asociējās ar salīdzinājumu ar mērkaķiem. Mēs arī mēģinājām to visu ievērot, tikai ar sievietēm un veļas mazgāšanu bija gadījums. Palikām mazā hotelītī pie lidostas, un pa pirmā stāva istabas logu varēja redzēt, ka apmēram simt metrus tālāk ir upe, kur sievietes mazgā veļu. Labi, mēs zinājām, ka filmā to neļaus likt, bet nospriedām, ka varam taču kaut paši saviem arhīviem safilmēt. Uzliekam kameru pie loga, es vēroju pa kameras lodziņu to sievieti, bet viņa pieceļas un sāk skatīties apkārt. Viņa juta, ka kāds uz viņu skatās! Lai gan es taču biju kādu 100 metru attālumā no viņas. Kāda jušana! Tā mēs viņas arī nenofilmējām.
Sofija Anna Kozlova: - Ja tik daudz visādu ierobežojumu, kā jūs vispār, svešzemnieki būdami, varējāt orientēties?
Redziet, mums bija norīkots tāds mesjē Dokurē – viņš dzīvoja tur ar sievu un bērniem, kaut ko saprata no kinematogrāfijas un tāpēc mums piekombinēts. Viņš visu organizēja. Vēl mums bija franču tulks no sūtniecības, viņš visu tulkoja un kārtoja diplomātisko daļu. Ļoti gudrs un iejūtīgs cilvēks. Viņam bijusi ļoti smaga dzīve, bērni slimoja ar malāriju; mēs viņam centāmies palīdzēt, cik spējām, zāles gādājām. Tās bija visnotaļ cilvēcīgas attiecības.
Bet valsts iekārta bija tāda, ka priekšniekiem par katru dienu jāzina, ko mēs domājam un ko darām. Mēs gan nemaz necentāmies iet izklaidēties, jo mums malārijas ods šķita pārāk baiss. Tāpēc ļoti dzelžaini pieturējāmies pie noteiktās kārtības. Vakaros logi bija noslēgti ar dzelzs rāmjiem, gaiss tikai kondicionēts, ļoti stingra disciplīna arī ēšanā. Un tā mēs izdzīvojām.
Vai jūs vadāja apkārt un rādīja, kas ir viņu lepnums un bagātības, vai arī paši varējāt izvēlēties, ko filmēt?
Nē, nē. Pirmkārt, mēs paprasījām, ko viņi grib redzēt filmā. Piemēram, viņi lepojas ar savu lielāko ūdenskritumu, izrēķinājuši, ka uz vienu Gvinejas iedzīvotāju sanāk vairāk elektrības nekā Eiropā. Elektrostacijas nav, bet ir izrēķināts, ir iespējas. To mēs uzfilmējām. Bija arī cigarešu fabrika, raktuves –
visu, ko viņi gribēja, mēs uzfilmējām, bet daudz ko nevarēja rādīt, lai viņus neapkaunotu.
Starp citu, raktuvēs viens no speciālistiem mums atgādināja: “Kā jūs jūtaties okupācijā?” Viņš novērtēja, kas mēs tādi esam.
Ļoti interesanti iespaidi. Vienā gvinejiešu ciematā, piemēram, filmējām, un man mazs bērniņš pielika rociņu – gribot pārbaudīt, vai mēs esam auksti. Viņiem mēs likāmies kā no sniegiem atbraukuši, tomēr bijām izturīgāki. Kad gvinejieši vairs nevarēja palikt saulē, mēs mierīgi strādājām. Laikam jau tāpēc, ka mums bija jādzer hinīns pret malāriju, un tas deva milzu enerģiju.
Vēl tāda interesanta detaļa. Filmējām ministra uzrunu, bet viņa apsardze bija sieviešu žandarmērijas bataljons, kas brauca uz Harley Davidson motocikliem – jo zirgu tur nav – un visur pavadīja ministru. Atbraukušas viņas pārģērbās un pasākumā spēlēja džezu. Zīmīgi, ka nesen bija noticis atentāta mēģinājums – no Senegālas bija atbraukuši kaut kādi nemiernieki, bet laimīgi uzsēdās uz sēkļa, un viņus visus paņēma ciet. Un interesanti, ka apcietinātos atveda uz koncertu, kurā sēdējām arī mēs, lai viņi redzētu, kā tauta mīl savu ministru, ko viņi mēģinājuši nogalināt. Apkārt viņiem vīrieši ar zobeniem, bet cietumnieki sēž un skatās, kā meitenes spēlē džezu un visi priecājas.
Vispār tā bija liela avantūra, jo Gvinejā nomirt ir ļoti vienkārši, pat filmējot skvēriņā pie radio torņa. Mēs tur iekārtojāmies, apkārt staigāja kaut kādi cilvēki, bļaustījās. Nevarējām saprast, ko viņi grib mums pateikt, bet klāt neviens nenāca, un mēs mierīgi filmējām tālāk. Beigās izrādījās, ka tur ir čūsku midzenis, kur pilns ar čūskām, un viņiem bail nākt. Mums bija brezenta bikses, kamerai metāla statīvs, kas taisa troksni, tāpēc čūskas mūs neaiztika.
Ai, čūskas Gvinejā ir atsevišķs stāsts. Ir tādas, kas spļauj piecpadsmit metru tālumā un trāpa cilvēkam acī. Tāpēc viņi nēsā pieguļošas, spožas saulessbrilles un velk sev līdzi konservu kārbiņu, lai čūska domā, ka tās ir tās acis. Mango čūskiņa savukārt ir īkšķa garumā, bet nokrīt no mango koka un skrien pakaļ cilvēkam.
Filmā ir epizode, kurā iefilmēti arī jūs paši, turklāt Gvido Skulte tieši ar čūskām.
Jā, čūskas Gvinejā nevar apiet, tas vienkārši ir fakts. Pat pieņemšanās dāmas ar papēdīšiem nereti nomīdīja čūskas, kas salīdušas zem tepiķiem. Mūsu mājiņai apkārt bija smalki akmentiņi, lai dzirdētu, ja čūskas lien, jo tās līda iekšā arī viesnīcā. Jā, čūsku tur bija ļoti daudz, bet viņi ar to arī lepojās.
Medicīnas institūta vadītājs misters Kamara, laikam tā viņu sauca, bija Parīzē ieguvis izglītību un Gvinejā atbildīgs par čūsku indes iegūšanu, tā ir Gvinejas eksportprece. Tēls tur var būt, var nebūt, bet tā ir reāla lieta. Un mēs jau arī nemaz īsti netaisījām nekādu tēlu sistēmu, viņi to nesaprastu. Gvinejiešiem vajadzēja konkrētas lietas, tad kāpēc lai mēs uzbāztos? Mēs taisījām vienkāršāk. Tēli mums bija izdomāti orientācijai, tīri sakārtojumam – lai paši varētu saprast, kā filma iet, – tas nebija domāts, lai mēs mākslinieciski izpaustos.
Ja nu galīgi nevarējām tikt galā ar cilvēkiem, kas kaut ko nesaprot, tad mums bija tāds triks, mēs teicām: “Dārgie biedri, par asociācijām jūsu galvā mēs nevaram atbildēt! Mēs tā nedomājam, tas ir jūsu personīgais viedoklis, un viss!”
Vai Gvinejā bieži to nācās teikt?
Nu, joki nekādi nebija. Mēs septiņas dienas gaidījām, lai varētu dabūt atļauju filmēt. Katru rītu gājām to atļauju izlūgties – no hoteļa uz pilsētu, kādus divus kilometrus baltos kreklos un šlipsēs. Uz ielas mums prasīja: “Balto cilvēk, kas jums noticis?!” Mēs jau nezinājām, ka baltam cilvēkam tur nepieklājas kājām iet. Fiziski tas radīja grūtības, bet mēs bijām braši. Vienu dienu galu galā tikām arī iekšā ministrijā – tur sēž tāds vecītis, plikām kājām uz smiltiņām, kultūras ministrs, un saka: “Ak, jums atļauju vajag!” Un ar trešo mēģinājumu mums atļauju filmēt arī apstiprināja.
Policisti tolaik vēl ne visi prata lasīt, papīrus skatījās pēc foto orientieriem. Bet lieta tur bija ļoti nopietna. Ja kāds skrandainis uz ceļa paceļ rociņu, tad noteikti apturi mašīnu, pastāsti, kas un kā, jo, ja neapturēsi, viņš var izvilkt automātu un no aizmugures arī pacienāt ar kādu ložu sauju.
Antikoloniālisms tur bija tik karstā līmenī, ka bija noņemti pat visi luksofori, jo tajos ir sarkanā gaisma. Visi māju nosaukumi bija noplēsti, numerācijas nav, adreses rakstīja tā – dzeltenā māja no benzīntanka pa kreisi.
Pēc revolūcijas visur tika pedalēts – mēs esam brīvi, mēs esam brīvi! Lai gan kādi tur „brīvi”, ja valda tik asiņains diktators. Kongresā viņš divas dienas bez pārtraukuma lasīja referātu zem sava portreta. Visi varēja pa vidu iet ārā, uzpīpēt, iedzert, bet referāts bija jānoklausās. Un, jo tuvāk mēs viņam gājām klāt ar saviem aparātiem, jo skaļāk viņš izkliedza lozungus.
Vai šīs politiskās tēmas – antikoloniālisms un rasisms – vai jūs tās vispār interesēja?
Kā tēmas – nu tā. Mēs tikai ļoti skaidri redzējām, ka tas, kas mums bija mācīts – cilvēku brālības motīvs, ka visi ir brāļi un kopā cels labāku dzīvi vai sociālismu –, tas vispār nestrādā. Gvinejā tu esi baltais cilvēks, un nenāc man klāt!
Viņiem jau tautu draudzību nemaz tā nevarēja iestāstīt, viņi nezināja tās idejas.
Un slinki arī viņi bija, varbūt tas ir saistīts ar klimatu un iztikas iespējām. Daudzas slimības tur nebija ārstējamas, nebija pošu ne pret bakām, ne ko citu, arī ziloņslimība tur bija dažiem redzama – ka viens loceklis izaug lielāks par pārējo ķermeni.
Protams, tāpēc šamanisms bija ļoti dzīvs. Kad mēs arī nopirkām dažus amuletus, mums teica, ka ar amuletiem mēs no Gvinejas neaizbrauksim, amuleti neļaus. Un mēs gandrīz arī neaizbraucām... Atpakaļceļā mums nācās lidot ar četriem motoriem pāri Sahāras tuksnesim, kam nevienas valsts lidmašīnas pāri nelido, tikai gvinejieši. Kādas četras stundas lidojām pāri tuksnesim, ja ne vēl vairāk. Un pa vidu redzam, ka parādās tāda kā migliņa – vējš pacēlis tuksneša putekļus līdz 5000 metru augstumam, bet mēs lidojām vēl augstāk. Un tajā vietā, kur vajag, mēs nevaram nosēsties. Debesis tādā krāsā kā jūra. Kaut kā mēs tikām līdz Orānai un piezemējāmies ar vienu strādājošu motoru. Tur jau priekšā ugunsdzēsēji priecīgi teica, ka varējām arī nenosēsties, jo lidmašīna, kaut ar četriem motoriem, vējā lidinājās viegla kā spalviņa. Nolēmām, ka šis ir jāatzīmē; iegājām krogū, un viss uz Aeroflot rēķina. Tā tas viss notika. Naktī nākam ārā no krodziņa, priekšā ugunskurs, pie kura viens vecītis grāmatas tirgo, un ļoti foršas reprodukcijas par vienu dolāru, pat Miro. Nu, visu jau nevar izstāstīt.
Tā ir jūsu pirmā filma, kā jūs to tagad vērtējat?
Es nemaz nedomāju, ka tā ir mana pirmā filma. Es to uzskatu par godīgi uzfilmētu materiālu. Nē, protams, scenāriju mēs izdomājām, tomēr tas ir tikai materiāls, no kā filmu varētu taisīt. Mēs jau nedomājām, ka mums pašiem būs tā filma jātaisa, bet neviens cits vienkārši tam neķērās klāt.
Vai jums būtu interese tagad atkal aizbraukt uz Gvineju?
Ziniet, nē. Man to cilvēku – Dokurē un pārējo – bija ļoti žēl. Attiecības bija tādas, ka mums vispār neuzticējās, un mēs nemaz nevarējām tiem cilvēkiem, kas mums pievērsa uzmanību un palīdzēja, izrādīt nekādas laipnības, jo to varēja pārprast. Pret mums bija liela laipnība, liela pieklājība, bet neko tālāk nevarēja nemaz iedomāties. Mēs tomēr bijām tādi baltie koloniālisti, īpaši zemākos sabiedrības slāņos baltā ādas krāsa jau vien nogrieza jebkādas attiecības. Ja mēs būtu kļuvuši lieli draugi, tas būtu viņiem kaitējis; arī nekādas vēstules pēc tam nerakstījām. Priekš kam viņiem tādas?!
Ļoti jocīgi tas viss bija. Mēs taču zinājām situāciju – kolēģis Kosta sēdēja cietumā ne par ko. No tā mēs sapratām, ka arī šim vīram Dukurē, kam dzīve jau tā ir grūta, nav ieteicams izrādīt lielu draudzību, jo draudzība ar Padomju Savienību te bija, te nebija. Un, ja pārāk cieši sadraudzējās, vēlāk varēja nokļūt cietumā.
Tās bija ļoti jocīgas attiecības. Mēs daudz spriedām par to, kā viņi uztver lietas un kā mēs uztveram, un tas šķita nesavienojami. Tā tomēr palika cita pasaule.
