Saruna ar animācijas filmas „Laimīgie” mākslinieci Elīnu Brasliņu norisinājās Latvijas Botāniskajā dārzā, fonā skanot motorzāģim un saulei spēcīgi kausējot gan mūsu pieres, gan telefonu, kurā ierakstīju sarunu. Mēs sēdējām uz koka soliņa pie kupla, ziedoša rododendru krūma un mums pāri netraucēti liecās somu tūristi, lai nofotografētu krāšņos ziedus. Šī bija vislīksmākā intervija, kādu esmu piedzīvojusi, un man žēl, ka lasot nedzirdēsiet Elīnas aizrautīgos smieklus. Bet tos var mēģināt iztēloties – tāpat, kā viņai nācies iztēloties džungļus savā jaunākajā kinodarbā.
Māksliniecei Elīnai Brasliņai patīk radīt pasaules un patīk skatīties uz citu radītām pasaulēm – kā tām, ko savās filmās uzbūvējis japāņu animācijas režisors Hajao Mijadzaki. Aptuveni desmit gadu laikā viņa radījusi ilustrācijas gandrīz trīsdesmit grāmatām, arī Rūtas Briedes Suns, kurš atrada skumjas (2018, Zelta ābeles balva kategorijā Grāmatas bērniem), Ievas Samauskas Govs uz bagāžnieka (2014), Luīzes Pastores sērijai Mākslas detektīvi (kopš 2015), Ingas Gailes Reiz divas meitenes, mamma un priecīgs dievs (2026), un visbeidzot laidusi klajā arī savu pirmo autordarbu Uzzīmēsim stāstu (2024), par kuru nupat saņēmusi balvu Nami Concours bērnu grāmatu ilustrāciju konkursā Dienvidkorejā.
Elīnas Instagram kontā var atrast asprātīgus un trāpīgus vizuālos komentārus norisēm Latvijas sabiedrībā, nesenākais zīmējums veltīts Ivara Šteinberga dzejolim, kas iekļauts skolēnu vasarā lasāmo darbu sarakstā un uzreiz izpelnījies naida straumi kādā cītīgi konservatīvo lasītāju klubiņā sociālajos tīklos.
Gandrīz tikpat ilgi kā ilustrācijā Elīna ir darbojusies arī animācijā – kā māksliniece studijas Atom Art un režisora Edmunda Jansona filmās Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi (2019) un nupat Ansī kinofestivālā pirmizrādītajā džungļu stāstā Laimīgie (2026), kas Latvijas kinoteātros nonāks augusta beigās.
Sonora Broka: – Domājot par dažādām mākslas jomām, mēs zinām, ka atšķiras, piemēram, īsfilmu veidotāju un pilnmetrāžas režisoru vides, dažādas ir, piemēram, tēlnieku vai gleznotāju savstarpējās attiecības. Kāda ir ilustratoru kopiena, kas to raksturo?
Elīna Brasliņa: – Cik es to jūtu Latvijā un mazliet arī starptautiski, ilustratoru kopiena ir cilvēki, kas, kā vairums mākslinieku, deg par savu darbu, jo naudas dēļ to neviens nedara. Kā viņi rodas – piemēram, kā tas manā gadījumā notika, ka es attālinājos no grafikas un kļuvu par ilustratori, – tādēļ, ka nav iespējams tādā sakoncentrētā formā, viena stājdarba vai sērijas ietvaros pateikt visu, ko tev gribas pateikt attēlā. Gribas izvērstu vēstījumu, gribas izzīmēt detaļas, gribas pasauli uzbūvēt tveramāk. Jo katrā darbā sava veida pasaule ir ietverta, Markam Rotko katrā darbā arī ir vesela pasaule noteikti. Man gribas parādīt, kā es redzu pasauli, un ilustrācija, tās izvērstais vēstījuma formāts, manuprāt, ir vislabākais.
Tīri cilvēciski ilustratori ir ļoti draudzīgi un atbalstoši, nesēž virsū saviem amata noslēpumiem vai procesiem. Man patīk, ka, satiekoties es varu runāt par savu darbu, par pieeju darbam. Nav tādu noslēpumu – ā, es tev šito nestāstīšu! Man patīk stāstīt, kā es tehniski kaut kādas lietas risinu, arī mēģināt runāt par naudu, kas cik maksā. Latvijā, kā esmu pamanījusi, mēs nemēģinām cits citu nogrūst no ceļa, gluži pretēji – mēģinām palīdzēt ar padomu, vai piespēlējot otram kādu darbu. Latvieši, kā mēs zinām, ir introverti, un, man liekas, ilustratori nav izņēmums. Mums nav viegli savākties kopā. Tāpēc man ir ļoti liels prieks, kad es redzu jauno paaudzi savācamies – uzskatāms piemērs tam ir Ilustratoru ciems, pašizveidota kopiena. Un tad ir tādi notikumi kā ilustratoru tirdziņš Sābrs, piemēram. Cilvēki ir sapratuši, ka ir jānāk kopā un jādara lietas kopā.
Tu studēji LMA Grafikas nodaļā, un īpašas uzmanības vērts ir tavs maģistra darbs Sieviešu ķermeniskās pieredzes – daļa no tā tika īstenota kā stop-motion leļļu animācija. Kā tu nonāci līdz šādai idejai un tehnikai?
Bakalaura darbs man vēl bija grafikas tehnikā, lielformāta linogriezumi. Kā es nonācu līdz stop-motion… Man ļoti patika šūt, joprojām patīk. Un es gribēju, lai tas dūriens un šūtais zīmējums ienāk papīra lapā. Un es sapratu arī, ka sievietes ķermenis nebūs attēlojams plaknē, tam ir jābūt taustāmam, taktilam, telpiskam. Nenoliedzami zināmu lomu nospēlēja tas, ka man tobrīd ļoti patika Luīzes Buržuā darbi, miesas krāsas tekstila skulptūras objekti, arī dažādi ķermeņu apspēlējumi. Tas ir tas, ko es mēģināju darīt. Pat neatceros, animācija kaut kā nejauši tur ienāca. Iespējams, tādēļ, ka jau bija sācies darbs pie filmas Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi, – es jutu to pasauli tepat blakus, un man likās – jāpamēģina. Zīmēto animāciju frame by frame es tik labi nemāku, tikai mazliet ir sanācis pamēģināt, tāpēc kaut kā sāku ar tām lellēm, strādāju ar Dragonframe, kas ir ļoti intuitīvi uztaisīta programma, un man likās – kāpēc ne? Es tur atkodu daudzas lietas – piemēram, ka lelles roka pie ķermeņa jāpiesprauž ar adatu, lai nekustas fotografējot. Procesā es sapratu, ka šito var darīt, un tas bija liels, liels prieks.
Kad tev e-pastā jautāju par filmām, kuru veidošanā esi piedalījusies, tu rakstīji “es tiešām patiesībā esmu ilustratore”. Tomēr jau pēc studijām tu esi veidojusi vēl vienu īsfilmu, daļēji ar lellēm, daļēji zīmētu, – Kam no gendera bail (2019, izstādei Eurofemmes Arsenālā). Kādas mākslas tehnikas tevi vēl interesē? Vai tam varētu būt turpinājums? Ko tu vēlētos darīt paralēli ilustrācijai?
Ir nemiers. Mēs ar Edmundu Jansonu esam runājuši par animācijas īsfilmu kā varbūt nākotnē īstenojamu iespēju. Man bail pieķerties animācijai, jo es taču neesmu to studējusi, es nevarētu, teiksim uzzīmēt cilvēka gaitu vai lēkājošu bumbiņu. Tomēr īsfilmas formātā tas brīnišķīgais ir, ka paveras tiešām eksperimentālas iespējas. Man līdz tam ir vēl jāaizaug, es jau vēl neesmu izpētījusi visu pat ilustrācijā, kur jau vairāk nekā desmit gadus darbojos. Interesanti, ka
animācijas mākslinieks it kā taču ir visā iekšā, bet man joprojām ir sajūta, ka tur kaut kāda burvestība aizkadrā notiek.
Es zinu, ka Mārtiņš Dūmiņš tur animē, ir vesels lērums animācijas asistentu, kas taisa rigus, tos digitālos skeletus, lai varētu lelles iekustināt… Būtībā tā vide, Moho, kurā strādā animācijas studija, tā arī ir leļļu animācija, tikai plaknē. Es zīmēju to, kas man jāzīmē, bet burvestība notiek fonā. Būs jānotiek lūzumam, lai es justos kā daļa no tās burvestības, un tad varbūt… Es jūtu, ka tas briest, es izlauzīšos no grāmatu pasaules un speršu arī nopietnākus soļu animācijas virzienā. Ne tikai kā filmas māksliniece, bet arī pati izmēģinot spēkus animācijā.
Īsfilmu Kam no gendera bail es taisīju kā izstādes darbu, bez pretenzijas, tas nav bijis nevienā festivālā, nekur, nekādā konkursā pieteikts. Mani interesēja tēma, tā taču uzpeldēja vēl nesen, Stambulas konvencijas pārbalsošanas un deratifikācijas centienos, un cilvēkiem joprojām nav skaidrs, kas notiek. Man likās, tāds klusais, bezvārdu animācijas formāts ar tādiem mazliet kariķētiem tēliem un muļķīgu mūziciņu fonā ir tas, kādā līmenī, manuprāt, dažreiz tas diskurss par dzimti norisinās, tieši politikas vidē. Tas bija vairāk tāds rotaļīgs eksperiments, kurš gan arī prasīja vairākus mēnešus laika, kā jau tas animācijā nereti notiek.
Tavi zīmējumi parādās arī ārpus grāmatām, saistībā ar dažādiem pasākumiem, piemēram, Sieviešu stendapu. Un tie mēdz runāt par tev un sabiedrībai aktuālo, piemēram, mātbūšanas izaicinājumiem, arī tavs bio Instagramā ir Ilustrator mom. Kādi ir tie stereotipi jeb ierobežojumi, tostarp varbūt arī ilustrācijā, kādus tu gribētu ar saviem darbiem pārvarēt vai vismaz aktualizēt, izaicināt?
Ja mēs pieķersimies mātbūšanai, tur var sākties vairākas stundas gara saruna, kur es runāju tev pāri. Bet es jau jūtu, ka mazliet izeju no tā ārā, manai meitai ir jau seši gadi. Tomēr tie pirmie četri, pieci gadi stabili bija tādi – tik ļoti iekšā tajā ikdienā ar bērnu, kā primārais aprūpes sniedzējs. Mūsu ģimenē tā sanācis, ka ir kaut kāda paritāte partneru starpā, tomēr ar visām krūts barošanām mamma tomēr ir tā pirmā, un tas vienkārši tik ļoti pārņem. Tas, ka tavā ķermenī izaug cita būtne un tu viņu izlaid ārā, bet šis būtnes DNS vēl paliek tavās smadzenēs, ja es tagad pareizi atceros. Tā ir tāda transformatīva pieredze, kas, no vienas puses, ir banāla, jo tas notiek ar lielu daļu populācijas, tas ir tas, kā mēs visi esam nākuši pasaulē. Bet, kad tas notiek ar pašu, tad liekas – wow, kas šitais ir?!
Zīmēšana ir veids, kā es to procesēju.
Ar zīmēšanu Instagramā es saaktivizējos kovida laikā, mans bērns ir pandēmijas laikā uzaudzis, un es stāstīju par savu dzīvi caur zīmējumiem. Instagramā man ir viens periods ar mammas zīmējumiem, tad ir akcija My First Year Too, kur es arī kaut kā tiku ievilkta, un tagad jau vairākus gadus potretēju citas mātes. Tas, ko es mēģinu lauzt vai par ko stāstīt – mātei māksliniecei ir baigi grūti, kad atnāk bērns; par to kaut kādā mērā ir mana grāmata Uzzīmēsim stāstu. No vienas puses, tas ir tāds jautrs, skaists bērnības atspoguļojums – jā, mamma ar bērnu spēlējas kopā. Bet tas viss ir pilns ar zemūdens akmeņiem par to, ka tai mātei neiet viegli šobrīd. Viņa nevar taisīt mākslu, jo ir bērns. Tāpēc mani ļoti ielīksmo Instagram bildes, kur es redzu, piemēram ilustratori Rebeku Lukošus, kas ar savu dēlu slingā glezno pie sienas. Ilustratore Anita Rupeika, pirmajās dzemdībās viņa zīmēja starp kontrakcijām, un arī otrajās dzemdībās viņa zīmēja starp kontrakcijām. Tās mātes ir baigās plēsoņas.
Tāpēc man šķiet, tas ir brīnums, ka bērna ienākšana neaptur mūs. Tas ir tas, ko es gribu slavināt, pirms runāt par to arī kā par problēmu kaut kādā ziņā. Ja mammai paveicas ar atbalsta sistēmu – ar ģimeni, draugiem, normālu finansiālu nodrošinātību –, super, bet kolīdz tā nav, tad tā, protams, ir liela problēma. Kā savienot mātes pienākumus ar darba pienākumiem – jebkurā jomā, ne tikai mākslā. Sevišķi, ja tu negribi būt nestrādājošā māte.
No tava Instagram konta īpaši jāizceļ tāds kā Valpurģu nakts zīmējums, kas veltīts mākslīgā intelekta ienākšanai ilustrācijā. Kā tu jūties tajā jaunajā pasaulē? Tādā, kur var arī izdot veselu grāmatu bērniem, un cilvēks tur nebūs pieskāries nevienam zīmējumam…
Man patīk, ka tu šo piesauci. Jo tā ir, var teikt, tieša atsauce uz filmas The Witch beigām, kur – nespoilerēsim, bet jā, brīnums tik tiešām izrādās ragana. Tas, kā es jūtos šajā visā, ir milzīgs apmulsums, jo es atceros, tas ir no Kibleres Rosas piecām sērošanas stadijām. Sākumā ir neticība – kā, šis ir iespējams? Nē, nevar būt, ka tik pārliecinošas bildes var radīt! Tad nāk konfrontācija, un tu redzi – o, tiešām ir māksla… Nu, es vilcinos tos saukt par māksliniekiem, tie ir galvenokārt uzvedņu meistari, sauksim to tā. Promptmeistari, kuri var radīt visādus pārliecinošas attēlus. Tur ir, protams, sava veida prasme vajadzīga, bet es vienkārši neredzu tam sakara ar mākslu. Man tāpēc ir tāds impulss – kopš parādījies mākslīgais intelekts, gribas vairāk atgriezties pie darba ar rokām, sajust uz pirkstiem ogles zīmuli, ko ir grūti no nagiem izmazgāt, rodas vēlme zīmēt tā kā tizlāk, nepareizāk, apzināti neveiklāk, jo mākslīgais intelekts ir ļoti veikls vidējā aritmētiskā radītājs. Teiksim, tāda pseido-reālistiska bilde ar kaut kādiem sirreālisma elementiem baigi rullē. Ja tev vajag kādu jocīgu, smieklīgu bildīti kādam aizsūtīt, nu labi, tu uztaisīsi to ar mākslīgo intelektu, bet es tiešām rosinu cilvēkus, sevišķi tos, kas taisa grāmatas, padomāt – nu kāda jēga?! Jo grāmatas, filmas, mūzika, tie taču nav tāda veida produkti, ko cilvēkam vajag vairumā un daudz, taču jau bez visa mākslīgā intelekta ir ļoti daudz grāmatu pasaulē. Un ļoti biedējoši ir mēģinājumi to izvērst par biznesu, kā tu teici, bez cilvēka iesaistes. Tās nav grāmatas, tas ir interesants šābrīža situācijas subprodukts. No tā cieš vecāki, kam nav spēka iedziļināties, un tad viņi Amazon grozā iemet Print on Demand par vienu dolāru, kaut kādas grāmatiņas.
Latvijā tomēr mums ir paveicies, ir tik daudz labu izdevniecību, gan lielas, gan mazas, kas domā par lasītāju, domā par kvalitāti. Protams, mākslīgais intelekts ienāk arī latviešu grāmatās, ilustrācijās to gan jau var redzēt. Bet katram sev ir jāuzdod jautājums – kāpēc tu to dari, vai tas tiešām ir ieguvums? Jo nekas labs nenāk bez mokām, mēģināšanas un ilga procesa. Es tikko recenzēju Evijas Pintānes maģistra darbu, ilustrāciju sērijas Laimes govs izvērsumu plašākā darbā. Viņa pie šīs grāmatas ir pavadījusi vairākus gadus, un to vienkārši nevar salīdzināt. Ir tāda maldīga doma, ka māksla ir tas, kas beigās sanāk, – bilde vai filma, vai kas –, un grūti cilvēkam no malas iestāstīt, ka nē,
māksla ir viss kļūdu, mēģinājumu un berzes ceļš līdz tam, ko tu beigās sasniedz.
Tavs pirmais oriģināldarbs Uzzīmēsim stāstu, kuram tu esi gan ilustrāciju, gan teksta autore (lai gan teksta tajā nav daudz), sasaucas ar tavām simpātijām pret “klusajām grāmatām”, tādām, kas atgādina, cik daudz iespējams izstāstīt arī bez teksta. Kādēļ tu savu pirmo grāmatu veidoji tādu? Vai klusajām grāmatām vēl ir lasītājs?
Būs! Viņiem tagad ir jāuzrodas, jo Anita Rupeika ir izdevusi pirmo īsto kluso grāmatu Latvijā. Bet es neesmu rakstītāja, nekādā ziņā. Es varu rakstīt tekstus, bet daļliteratūra, pat ja tā ir daiļliteratūra bērniem, tas ir cita līmeņa teksts, nekā pārspriedums vai eseja internetžurnālam. Es koncentrējos uz to, ko es māku, tātad uz zīmēšanu. Cilvēki ir teikuši, ka manā grāmatā ir šausmīgi daudz visa kā, un tas tā arī ir, jo tos desmit gadus, kamēr es zīmēju ilustrācijas citu cilvēku stāstiem, pati biju krājusi iekšā visu ko, un tad tas izgāzās pār papīru. Tāpēc tur ir daudz sīku detaļu, tik daudz dažādu slāņu mēģināts iespiest un pateikt visu vienlaikus. Ilustratorei Kristīnei Martinovai bija maģistra darbs ar nosaukumu Es gribu visu, tas arī bija vienkārši tāds lielformāta zīmējums, kurā ir viss tas, ko viņa jebkad gribējusi zīmēt. Kaut kādā mērā arī mana pirmā autorgrāmata ir tāda “es gribu visu pateikt, izstāstīt”.
Nākamais, iespējams, būs kaut kas nedaudz mierīgāks. Mani šobrīd ļoti interesē komikss, es jūtu sevī to domāšanu, kas ir uztrenēta, strādājot pie divām pilnmetrāžas animācijas filmām, arī kadrējumu un layout posmā. Zīmējot bilžu grāmatu, man neritinās filma galvā. Bet, zīmējot komiksu, tur totāli ir – tāds kadrs, tāds kadrs, tāds kadrs –, es tiešām zīmēju kadrējumu un tad, liekot jau tos paneļus lapā, jūtu – ā, nē, tomēr ir kaut kas cits… Gribas visu kaut ko izmēģināt, tik daudz kas ir interesants. Animācija, komikss, ilustrācija… divus mūžus vajadzētu, lai visu izmēģinātu.
Redzēju video, kurā tu stāsti, kādi Bosha, Fransisko Goijas un van Goga darbi saskatāmi tavās ilustrācijās Ingas Gailes grāmatai Reiz divas meitenes, mamma un priecīgs dievs… Kādu tu redzi ilustrāciju uzdevumu, īpaši bērnu grāmatās? Tu tik daudz tajās ieliec, vai tu arī sagaidi, ka kāds bērnam to atšifrēs?
Tas ir tāds foršs bonuss. Nezinu, cik tas ir atklāts vai neatklāts noslēpums, bet tie ilustratori, kuriem patīk ilustrēt, viņi grāmatas primāri taisa sev. Protams, ir atbildība pret izdevniecību, lasītāju, nevar pilnīgi trakas lietas darīt, bet tās grāmatas, kas man pašai vislabāk ir patikušas un šķiet izdevušās, ir tās, kur man to ir paticis darīt. Man Ingas dzeja šausmīgi patīk, un sevišķi tas pēdējais tituldzejolis, kur ir runa par zilo žirafi, bija tik glezniecisks un krāsains, ka man likās – jāņem akrils, lai gan būtībā tā ir tehnika, ko es īsti nemāku izmantot. Sākot zīmēt, sajutu to atsauci uz mākslas pasauli, un man pašai vienkārši bija interesanti, vai es varu kaut ko iepīt. Viss sākās ar to, ka vienā dzejolī, kura liriskā es ir skolniece skolā, bija tas teikums – “skola reāli ir cietums”. Man liekas, šis ir kaut kas, ko Inga, strādājot kā skolotāja, arī dzirdējusi gaiteņos, tāpēc man ienāca prātā van Goga cietumnieku aplītis, kas tur tā skumji iet… Nu jā, tu esi ielaists kaut kādā telpā – mums jau arī vienbrīd bija tā, ka skolā slēdza durvis, lai neejam uz kapiem pīpēt –, un tad tu tur rinķo pa tiem gaiteņiem. Ingas dzejoļos ir smagas tēmas, bet es savu uzdevumu redzēju, teiksim, radīt tādu paralēlāku pasauli… Man liekas, Zeļģis to teica par Ingas dzejas krājumu, ka ilustrācijas ir kā tāda silta, krāsaina sega, kur tas ir ietīts. Dažubrīd tas ir tas, ko ilustrators dara, – viņš ir tas pirmais ieaicinātājs pie grāmatas, pirmais teksta tulkotājs tam, kurš steidzīgi paņem grāmatu pašķirstīt grāmatnīcā, ātri izlemj – pirkšu, nepirkšu –, vai bērnam, kurš nemāk lasīt. Tā ir liela atbildība, ieaicināt lasītāju pie teksta ar ilustrācijas palīdzību. Un katrai grāmatai es vēl cenšos izdomāt tādu virsuzdevumu sev, lai man patiktu to darīt, lai nebūtu bēdas, sēžoties no rīta pie darba.
Kas ir veidojis tavu izpratni par zīmējumu, ilustrācijām, kas bija tās ilustrācijas un grāmatas, kas tevi īpaši saistīja, mazai esot?
Man mamma ļoti drīz parādīja Tūves Jansones grāmatas, sākumā lasīja priekšā, pēc tam deva pašai lasīt. Es tolaik to tik ļoti nenovērtēju, tikai šobrīd – ka viens autors var būt tik monumentāli spēcīgs gan vizuālajā valodā, gan tekstā, tik lielisks pasauļu būvētājs. Nevarētu teikt, ka es kaut ko tādu tiecos darīt, jo tas ir pavisam cits līmenis, bet ideja par to, ka tādu harmonisku mikropasauli katras grāmatas ietvaros var uzbūvēt, man šķiet ļoti patīkama. Kad detaļas pašas saliekas pa vietām, un tu redzi – oh, šī ir pasaule… teiksim, zilās žirafes grāmata ir šī pasaule, ko es esmu uzbūvējusi. Par grāmatu Uzzīmēsim stāstu es esmu saņēmusi komplimentus, ka bērni, lasot šo grāmatu, pat negrib to pabeigt – ejam, darām, zīmējam! Un tu jūti, ka tava pasaule izplūst citās pasaulēs un varbūt kaut kādā veidā turpinās, tā ir pati foršākā sajūta, tieši mazo lasītāju atzinība. Es atkal un atkal saku, ka tas ir svarīgāk par žūriju novērtējumiem, jo šī ir mana galvenā mērķauditorija. Pat ja es saku, ka taisu grāmatas sev, protams, es gribu, lai kādam citam viņas arī patīk.
Kas ir tavas autoritātes vai varbūt vienkārši mākslinieki, ilustratori, kuru darbiem tu īpaši centies sekot mūsdienās?
Es biju šausmīgi priecīga, ka Džons Klāsens saņēma Astrīdas Lindgrēnas balvu, jo viņš ir viens no maniem favorītiem jau sen, sen – kopš Boloņā ieraudzīju grāmatu Kurš nozaga manu cepuri?, kas tolaik vēl nebija pieejama latviski. Es atceros, kā stāvu un skatos uz tām bildēm, un saku – wow, ko var panākt ar vienkāršu formu un mazliet tekstūru! Nu, protams, es atkāpos no tā visa diezgan drīz, bet tas klikšķis, tāda vienkārša, monumentāla forma plus tekstūra, man ir ļoti iesēdies. Arī Kitija Krauzere, protams, – tas vieglais, bet vienlaikus drosmīgais zīmējums, nebaidīšanās, tā nav neveiklība vai neglītums, bet tāda nepiespiesta brīvība, kas nav saturēta pareizības korsetē. Cilvēks vienkārši zīmē, jo viņam ir kaifs, un to kaifu ir grūti nejust, skatoties viņas grāmatās un lasot viņas tekstus. Šie divi cilvēki noteikti mani ir ļoti, ļoti ietekmējuši.
Atgriežoties pie Nami konkursa – šāda balva apliecina tavu ilustrāciju aktualitāti. Vai ilustrācijā pastāv mode? Kas to nosaka? Starptautiskās grāmatu meses, izstādes… kas ir tie kontrolpunkti?
Man ir aizdomas, ka ļoti daudz ko nosaka (un tāpēc es tur neesmu) tādas vietas, kā Pinterest, kur cilvēki veido mūdbordus, noskaņu dēļus, gatavojoties kādam projektam. Un, protams, sociālo mediju algoritmi, Instagram noteikti, tur var redzēt, kādas ir tendences. Ir tas nekad nezūdošais mīļumiņš un smukumiņš, bet tas ir varbūt vairāk tādās plašas pievilcības profilu ilustrācijās, kas patiks visiem. Tur vienmēr ir mīļums, lielās acis, pūkainie zvēri, varbūt maza deva nepareizības, bet ne tā, lai būtu bīstami izdot un zaudētu pircējus. Tās vienmēr būs tās dominantās tendences.
Tomēr jāatceras, ka es esmu ilustratore šeit Latvijā, sazemēta ar savu ikdienu, ar savu zemi – es te nedomāju patriotiskā nozīmē, tikai to, ko ikdienā redzu. Mēs te, piemēram, sēžam Botāniskajā dārzā, es diemžēl filmas tapšanas laikā šurp netiku – atšķirībā no Anrī Ruso, kurš tiešām brauca uz botānisko dārzu, tur skicēja un pēc tam mājās gleznoja šīs skaistās džungļu gleznas. Tas būtu bijis ideāli, ja es varētu atbraukt šeit, Latvijas Botāniskajā dārzā un skicēt filmai, kas top Latvijā. Bet es varu iziet ārā Ķengaragā, zīmēt Ķengaraga kaķus, augus, cilvēkus Ķengaraga tramvajā. Tikko man bija iespēja ekskluzīvā seansā redzēt Andreja Brīvuļa jaunāko īsfilmu Rīgas līnijas, un tur bija tāda sajūta – wow, mūsu rajons! Un tevī iekšā dzied!
Vienmēr ir risks, ka ārpasaule nesapratīs tos saskares punktus, bet labiem darbiem būs kaut kādas emocionālas lietas, kas rezonēs visur, un savējie sapratīts, savējiem būs – oh, tieši sirdī!
Sekot pasaules tendencēm, bet vienmēr ar tām atgriezties mājās,
un tad caur vietējo prizmu turpināt rādīt. Es ticu, ka gan filmas, gan grāmatas var, brutāli sakot, vienkārši ražot, jo vienmēr jau būs, kas izdod un nopērk, bet – kāpēc tu taisi, ja tas nav paša priekam un piepildījumam?
Šobrīd tavā mājaslapā minētas 28 ilustrētas grāmatas, sākot no 2014. gada. Vai tu vari Latvijā strādāt tikai kā māksliniece? Vai šobrīd ir iespējams nodarboties ar ilustrāciju kā pamatdarbu?
Jā un nē. Lielāka finansiālā drošība bija, strādājot kā filmas māksliniekam pie pilmetrāžas filmām. Tie, kā vakar rēķināju, nav vēl desmit gadi no manas dzīves, bet tuvu tam, ja skaita kaut kādas konceptualizēšanas fāzes un klusākus periodus. Bet ar grāmatām ir traki, jo tad ir jāaizdod vairākas grāmatas gadā, jāmeklē iespēja kaut kādus plakātus piezīmēt, portretus, pasūtījumu darbus. Es vēl esmu tajā stadijā, kad – jā, vajag uzlīmes uzzīmēt, uzzīmēsim! Tomēr mazliet piedomāju, kāpēc to daru. Bet man patīk arī aizbraukt meistardarbnīcu novadīt vai ar bērniem satikties, tā ir maza naudiņa, bet teikt, ka tas ir darbs… nu, tas nav.
Ir grūti, jo es nezinu, kā ir būt komerciālam ilustratoram. Ir Latvijā cilvēki, kas pelna normālu naudu, nodarbojoties ar brendu identitātes zīmējumiem vai kaut kādu smalku zīmolu zīmējumiem; Roberts Rūrāns, Jānis Andžāns ir izvēlējušies šo nišu, viņiem bērnu grāmata būtu finansiāli neizdevīga. Šāds komerciāls ilustrators izrēķinātu, ka vajag tiešām ļoti labu finansējumu un ļoti lielu pārliecību par projektu, lai vispār iesaistītos. Bet bērnu grāmatu ilustrēšana nav peļņas darbs, tāpēc ir labi, ka man ir ļoti, ļoti palaimējies jau divas reizes strādāt par filmas mākslinieci, tā ir ilustratoram neierasta finansiālā stabilitāte. Tagad, kad darbs pie Laimīgajiem ir beidzies, es jūtu atkal – uh, tas adrenalīns, kas uzkāpj – šis projekts, tas un atkal šis, ir jāpažonglē un kaut kā jāsaliek, lai viss sakrīt vietās. Beigās jau, tfu-tfu-tfu, viss nokārtojas, bet atkal ir tas tempiņš, jāmācās atkal žonglēt. Kamēr taisa filmas, var par žonglēšanu aizmirst, tad ir jāstāda augi.
Kādā sarunā tu minēji, ka pirmie konceptzīmējumi filmai Laimīgie tapa jau 2018. gada beigās – “astoņi gadi domājoša darba”. Kas notiek pēc tik gara darba procesa noslēguma? Vai ir viegli izkāpt no šīs pasaules ārā, noslēgt šo posmu, kad ir aizvērta grāmata, pabeigta filma?
Tu labi pateici – aizvērt grāmatu –, jo man vēl ir jātaisa no filmas atvasināta grāmata. Es vēl neesmu izkāpusi. Lai gan emocionāli esmu prom, tomēr vēl mazliet ir džungļos jāaizkavējas. Tā ir laba sajūta, ja viss noticis labi, ir tāds – visu novācam, noliekam malā, lai nekas vairs nerēgojas, un tad ķeramies pie nākamā. Protams, filmas gadījumā ir daudzkārt grūtāk, jo ir filmas pirmizrāde un popularizēšanas pasākumi, pēc tam vēl visādas sarunas… Bet, kad tas mazliet pierimst, vajadzētu būt tā, ka atkal ir tā baltā lapa, kas ir pats biedējošākais vienmēr. Balta lapa, pie kuras tu piesēdies ar domu – ko tagad?
Un vēl, strādājot kā ilustratoram, laiks kaut kā ļoti aizpildās ar darba piedāvājumiem, ja veicas, un tu arī instinktīvi ņem, ņem, ņem… Bet tas, ko es mēģināšu mācīties gan no darba pie tik gariem projektiem kā filma, gan no darba pie savas autorgrāmatas, ir – atstāt brīvo laiku savām iecerēm. To gan nedrīkst pazaudēt. Ir ļoti viegli nogrimt ikdienas darbu atvaros, bet vajag plānot savu laiku, lai tā sēkla iedīgstās. Piemēram, komiksam, pie kura šobrīd strādāju, sēkla tika iedēstīta jau pirms kādiem pieciem gadiem. Man bija ideja, bet tad sākās darbs pie Laimīgajiem, tomēr komiksa ideja, izrādās, visu laiku ir fonā gulējusi un Laimīgie nav tai traucējuši, varbūt pat palīdzējuši. Tagad Laimīgie ir beigušies, un tā sēkla nāk ārā. Vajag nebaidīties tādas mazas idejas iedēstīt, lai vienmēr ir kaut kas brīdim, kad parādās mazliet brīvs laiks, lai – hops, ir atkal ko darīt!
Ilustrācijā tu esi kopā ar zīmējumu visa procesa garumā, bet animācijā ir citādi. Vai filmas tapšanas laikā tu uzbur arī jau savu versiju, kāda tā izskatīsies? Vai tu pati jau esi redzējusi gatavu filmu, pabeigtus Laimīgos?
Jā, es esmu redzējusi! To jau procesā var redzēt, kā tas būs, un arī gala kino versija, īsā versija – beigās ir ok.
Par procesu – man šoreiz pieslēdza asistentu komandu, atšķirībā no filmas Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi, kur es tos tūkstoš fonus pati uzzīmēju, jo tur bija pilnīgi cita darba plūsma un mēs jau no paša filmas sākuma taisījām gatavus fonus. Šoreiz savukārt visa komanda mācījās veidot citu darbu plūsmu, šoreiz bija konceptualizācija, animācija, tad leiautu / layout fāze, kur es uzzīmēju melnrakstu visai filmai, un tad nāca foni. Es kā ilustratore reizēm ne līdz galam saprotu, ka pilnmetrāžas filmai vajag gaismas efektus, vajag tā, lai tēls mazliet redzamāk atšķiras no fona, kamēr es domāju – nu kā, tas viss ir viens skaists, krāsains mudžeklis! Tad man pacietīgi skaidro, kāpēc te ir citādāk, es pacietīgi noklausos un beigās piekrītu.
Kompozīcijas darbs, kas tika darīts Polijā, arī ir milzīgs apjoms, un mani sevišķi priecē tas, ka piešķirta kustība arī fonu elementiem – džungļi kustēsies, augi kustēsies, jo tas tomēr ir šausmīgi svarīgi.
Tas interesantais gan filmā, gan grāmatā ir savā ziņā izaicinošākais, bet foršākais brīdis, ka ir tik daudz dažādu veidu, kā ilustrācijas var aiziet pilnīgi atšķirīgos virzienos. Tāpat arī filmā – mums arī bija agrīnās koncepta mākslas skices, viņas ir tik aizkustinošas. Beigās filma, kāda tā ir tapusi, cilvēkiem vairāk patiks, jo tur ir vairāk vidējā aritmētiskā, tāda „jā, šis ir smuki!”. Sākotnējās skices bija ļoti pārdrošas – un arī tas, man liekas, ir labi, jo process protams, nodara savu un daudz ko izmaina. Sevišķi filmas procesā parādās lietas, ko tehniski var izdarīt, ko nevar; man kā ilustratoram jāsaprot, ka ir lietas, kas strādā plaknē un statiskā zīmējumā, bet nestrādā, piemēram, kustībā. Var zīmēt desmitiem gadu, un tik un tā man tas aiziet ļoti lēnām.
Bet tad atkal var atgriezties pie animācijas īsfilmas kā tāda lauka, kur varbūt viss ir iespējams, tāpēc es vēl neesmu atmetusi cerību par ļoti ilustratīvu īsfilmu izveidi ļoti šaurām skatītāju lokam. Tomēr, ja salīdzina tās summas, ko iegulda grāmatā, un summas, ko iegulda animācijā, tur ir cits atbildības līmenis visiem iesaistītajiem, mēs nevaram taisīt filmu, kas patīk pieciem cilvēkiem. Lai gan tādas arī ir, un tad tie pieci cilvēki ir ļoti priecīgi, jo kāds ir atradis tieši viņus.
Filma Laimīgie ir Luīzes Pastores grāmatas Laimes bērni pārnesums animācijā, tomēr šīs grāmatas ilustrācijas pārstāv pavisam citādu zīmējuma estētiku. Vai jūs ar Edmundu kopīgi nonācāt līdz tam redzējumam, kāda izskatīsies filmā Laimīgo pasaule, vai tas tiek atstāts tavā ziņā?
Gribu pakavēties pie grāmatas Laimes bērni, tagad jau arī Laimes govs – Luīzei Pastorei arī ir savs Extended Universe, izvērstais Laimes bērnu visums, un tur Evija Pintāne ir izdarījusi neticamu darbu, cik tās ilustrācijas ir oriģinālas un detalizētas. Tas ir viņas kā mākslinieces ļoti, ļoti individuālas vīzijas iemiesojums grāmatā, kas pārsteidzošā kārtā ļoti labi arī darbojas. Es ticu, ka no Evijas Pintānes ilustrācijām sanāktu fantastiska animācijas īsfilma, varbūt tas var vēl notikt, jo tā estētika un sajūta ir pilnīgi cita.
Tomēr grāmata Laimes bērni bija adresēta mazliet vecākam lasītājam – deviņi gadi, agrīnie, varbūt vidējie padsmit-gadi, tas nav pateicīgākais mērķauditorijas vecums animācijas filmai un būtu riskantāks solis, attiecīgi filmā tas tika pieadaptēts uz leju. Mēs ar Edmundu centāmies domāt, kas ir tas, kas mūs piesaista džungļos kā vidē – jo mēs neesam venecuēlieši, mēs esam latvieši, mums daba apkārt ir citādāka. Es neesmu bijusi Venecuēlā, neesmu bijusi Latīņmerikā un nekādos džungļos, manī ir šis latvietis, kas iztēlojas, kā tur izskatās, un tas arī ir ietekmējis vizualitāti – viss ir mazliet scenogrāfisks, mazliet kā teātrī, kā butaforija. Augi ir stilizēti, diezgan plakani, aplikatīvi, jo tehnika, kurā animāciju veido, būtībā ir cut out animēšana, digitālā aplikācijas animācija. Lai arī Mārtiņš Dūmiņš ir ar digitālo zīmuli uzzīmējis visu kustību melnrakstu, tālāk tie krāsainie tēli ir Moho digitālās lellītes, kuras tiek kustinātas, sekojot šim zīmējumam, un zināmā mērā tā ir ļoti plakana pasaule. Bet tas netraucē šai pasaulei būt imersīvai un ievelkošai, jo detaļu ir daudz, kustība notiek visu laiku. Kāds nesen man prasīja, kā es raksturotu filmu īsumā, un es teicu –
būtībā Laimīgie ir road movie, ceļa filma džungļos.
Tā tiešām ir ceļa filma, tur notiek kustība no vienas situācijas uz otru, bērni visu laiku virzās cauri džungļiem, uz Velna kalnu, no kura krīt Eņģeļu ūdenskritums, pa kuru Aleksandrs Laime pirmais veica ceļu augšup. Bija svarīgi, lai filma ir patīkama bērniem, tāpēc tādi supermākslinieciski ekstravaganti gājieni izpalika. Sākumā mēs mēģinājām būt pārdrošāki, bet tas ir labi, pirmie mēģinājumi, pat ja tiek noraidīti, kaut kādu nospiedumu filmā atstāj. Tāda Latīņamerikas maģiskā reālisma sajūta mazliet, mazliet ienāk.
Filmā ir īpaši kolorīti otrā plāna varoņi, malumednieku vai kontrabandistu trijotne, kā šie tēli veidojās?
Uz ļoti bāziskiem kontrastu principiem – ir viens vidējais, klasiska izskata vīrietis, bet ar trakiem tetovējumiem, tad ir viens mazais, un tad ir viens lielais, apaļais, tāds maigais milzis, lai gan cik nu viņi maigi tur ir, tādi kā komiska atvieglojuma sniedzēji. Dažas atsauces ir nākušas no tiem celtniekiem, ko es taisīju Jēkabam, Mimmi un runājošajiem suņiem, – izdomāt celtniekus un būvdarbu strādniekus man bija mīļākā daļa no visiem darbiem. Viņi visi bija tērpti vienādos kombinezonos, un man bija jāizdomā, kā viņi atšķirsies. Smieklīgi, ka tad, kad cilvēks mācās zīmēt, tad dažādiem cilvēkiem matus pamaina mazliet, bet seja visiem ir viena un tā pati. Arī kad es mācījos, man ļoti patika japāņu animācija, japāņu komiksi, un tur seja visiem ir viena, tikai mati pamainās. Šeit tā nevar, bija jāizdomā, kāda katram ir forma, tad arī mums ir trīs dažādu formu malumednieki.
Kāds tieši ir tas process, tavs darbs pie animācijas filmas? Tu zīmē fonus un varoņus, tad tu no viņiem šķiries, un tie tiek iekustināti jau studijā?
Kad kādreiz man prasa, ko dara filmas mākslinieks, es saku – viņš zīmē visu, kas nekustas. Tā kā Atom Art ir salīdzinoši maza un neatkarīga studija, pat ja kopražojumā pieslēdzas citas studijas, man ir bijis tas gods abos gadījumos, abās pilnmetrāžas filmās būt klāt no paša pirmsākuma, no pašiem koncepta mākslas meklējumiem, ko es raksturoju kā mīļāko darba daļu. Tad visa pasaule ir iespējama, bet tālāk, filmai virzoties, tā pasaule sašaurinās – gan finansiālo iespēju, gan arī tehniskās varēšanas un citu iemeslu dēļ.
Tātad es esmu klāt koncepta tapšanā, tad nāk tēlu dizaini, ko mēs darām kopā, ciešā sadarbībā ar Edmundu Jansonu, tur vienmēr ir viņa atgriezeniskā saite, kas viņam patīk vai nepatīk. Tomēr man ir diezgan liela brīvība, es tikai saņemu kaut kādas norādes, kas būtu jālabo, bet tā jūtami manu vizualitāti neviens neietekmē. Kad tēlu dizaini apstiprināti, jāsāk darbs ar agrīnajiem animācijas paraugiem, tad jātaisa lelles, un paralēli vienā brīdī mēs metamies, kā tas bija Laimīgo gadījumā, zīmēt filmas melnrakstu ainu pa ainai (sheet layout), kas vēlāk ir atspēriena punkts gan tiem, kas liek kopā ainu kompozīcijā, gan man kā fonu māksliniecei, gan mūsu asistentu komandai.
Un foni ir paši pēdējie. Foniem aiziet apmēram gads, beigās pilnmetrāžas filmai ir vajadzīgs apmēram kāds tūkstotis fonu failu. Pa vidu man jāpieslēdzas dažādos brīžos – piemēram, kompozīcijā kaut ko pakomentēt, tur es arī iesaistos. Iespējams, pēcapstrādē varējām aktīvāk izmantot vizuālos efektus, bet beigās nolēmām, ka nē, mēs tomēr visādos citādos veidos varam radīt kustības un telpiskuma iespaidu un sajūtu, tur nav daudz efektu jāizmanto.
Bet vienā brīdī ir jāuzticas, visu es nevaru – nemāku kompozīciju taisīt un pēcapstrādi, man ir jāuzticas cilvēkiem, kas to māk un kam ir pieredze. Tas ir ļoti grūti, jo kā grāmatu māksliniecei man ļoti patīk, ja es varu pati arī maketu uztaisīt, kontrolēju no A līdz Z, varbūt paprasu kādam, kādu papīru labāk izvēlēties, bet tas arī viss. Kontrolpriekam ir grūti turēties pretī.
Kad tu sāc darbu pie fona zīmējuma, kā tu domā par kompozīciju – vai kā par filmas kadru? Kādi nosacījumi jāievēro, veidojot zīmējumu filmai?
Tehniskie nosacījumi ir tādi, ka par to ir jādomā kā par vidi. Protams, kompozicionālajai koherencei ir jābūt, lai viņš turas kopā kā zīmējums, bet jāzina, ka tā ir vide, kur ienāks tēli, tāpēc vajadzīgs priekšplāns un dibenplāns. Linda Stūre bija tā, kas sagatavoja fonus nodošanai tālāk kompozīcijas komandai; ja mēs bijām nepareizi vai pavirši sabīdījuši objektus, tad viņa vienotā stilā visu sakārtoja un nodeva tālāk, lai šis darbs būtu iespējams. Aizkadrā ir ļoti daudz tehniskā darba, kas ir vajadzīgs vienkārši tāpēc, lai viss ritētu gludi. Te mēs varētu domāt – vai, cik labi būtu, ja mākslīgais intelekts to varētu! – bet šādas tiešām specifiskas lietas mākslīgais intelekts nevar, tur ir vajadzīga Linda Stūre, režisora asistente, kas to nokārto.
Bet jā, par fonu jādomā kā par vidi, kurā ienāks tēls, tā ir vairāk skatuve, nevis zīmējums.
Vēlāk filmā kadrs kļūst mazliet tukšāks, bet Laimīgo sākumā redzami vairāki sīki izstrādāti kopplāni ar pilsētu, kalniem. Šajos kadros, ko redzam tikai uz īsu mirkli, pamanāma apbrīnojama detalizācija. Radio intervijā tu minēji, ka tev patīk zīmējumā ievīt mikrosižetus – un tas ir apbrīnojams darba apjoms, ko skatītājs pat īsti nepaspēs piefiksēt, vismaz pirmo reizi skatoties. Kādēļ tev tas ir svarīgi? Vai tas ir vienkārši mākslinieka prieks?
Jā, tā Karakasas panorāma! Tas ir mākslinieka prieks. Es šodien satiku Juri Petraškeviču, kurš savulaik strādāja pie Neparastajiem rīdziniekiem, un viņam esot teikuši – Juri, tur taču paskries kamera garām, kāpēc tu tik smalki izzīmē?! Bet tas ir arī kā goda jautājums – varbūt citi nepamanīs, ka esi palaidis kaut ko vaļīgāk, bet tu pats zināsi, ka neesi izdarījis. Tāpēc man ļoti būtu gribējies, lai ir vairāk pilsētas skatu. Iespējams, tā vēl bija nostalģija pēc Maskačkas un runājošo suņu filmas, jo tas tiesa, ka džungļos bija grūtāk panākt ko tādu, tur vienkārši vajag augus, varoņi tur jau ir ienākuši, un džungļi vairs nav galvenais varonis. Lai gan man, protams, kā māksliniekam, kurš būtībā 50% no filmas laika ir domājis par džungļiem, liekas – kā, džungļi ir pats galvenais varonis! Bet te atkal ieslēdzas filmas hierarhija, filmas prioritātes, un mums savukārt iestājās tāds periods – es to saucu par dārzniecības režīmu, kad asistenti stādīja augus; mēs jau bijām veselu augu banku sazīmējuši, lai darbs raitāk ritētu uz priekšu, bet ar visu to tas prasīja ļoti rūpīgu iedziļināšanos.
Bet tu pareizi saki, kadrs uz beigām paliek tukšāks, jo ir jānomaina vide uz to klinšaino, uz kalna nogāzi, iekšpusi un virsotni, kur tiešām nekas vairs nenotiek, jo mēs esam no liela piesātinājuma nonākuši retinātā atmosfērā. Un kas nu tur beigās paliek – tikai varoņi un konflikts, un tad nevar dikti traucēt ar fonu, tā es to sev centos pamatot. Bet jā, vienā brīdī ir jāsāk arī māksliniekam ar savām ambīcijām mazliet atcerēties, ka tā ir tomēr filma un filmai ir virsmērķis.
Vai filmas zīmējumos mēs varam ieraudzīt kādas slepenas zīmes, paslēptas detaļas?
Paslēptas detaļas man vairāk bija pirmajā filmā par Jēkabu un Mimmi – tur es, piemēram, vienu būvnieku biju kā savu vīru uztaisījusi. Šeit kaut kā tāda ir mazāk, kaut vai tīri tehnisku iemeslu dēļ. Jo, teiksim, ko var darīt grāmatas ietvaros, ko es arī daru – ja ir kaut kādi krūmi, mežs vai pļava, kaut kāds cilvēku pūlis, nu tad tur sataisa visu ko iekšā, tādus mazus jociņus, mazas sejiņas, dzīvnieciņus, kas kaut kur slēpjas. Bet filmā ir apmēram tā – ja leiautā parādās muša, tad uzreiz ir: “Tā, kas tā par mušu, kurš viņu animēs, kurš viņu rigos, vai mums viņu vajag rigot, vai tas ir jātaisa vizuālajos efektos?” Tāpēc ir grūtāk pašrocīgi filmā ieslidināt jociņus, visiem šiem jociņiem kaut kādā mērā būtu jāiet caur filmas komandu, un par tādām mikroatsaucēm tiek domāts jau komandas ietvaros. Tā ka – jā, tur es esmu vienkārši daļa, viens no ritenīšiem.
Savulaik Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi piedzīvoja pirmizrādi slavenajā animācijas festivālā Ansī, tagad turpat pirmo reizi ar skatītājiem tikās Laimīgie, tavs otrais kopdarbs ar Atom Art un Edmundu Jansonu. Vai jūs jau redzējāt šīs filmas starptautisko potenciālu, pie tās strādājot?
Mēs cerējām, ka tas stāsts kaut kādā mērā var uzrunāt visus. Taisot šādu filmu, ir jādomā arī par tirgu – īpaši, kad ir zināms, ka izplatītājs ir un filma nonāks gan angļu valodas, gan franču, vācu, spāņu valodas tirgos. Varbūt šie ir specifiski latviešu tēli, kas izauguši no latviešu grāmatas, bet tās situācijas – brāļa un māsas konflikts, vecāka māsa un jaunāks brālis… nu atzīsimies, jaunākie brāļi un māsas dažkārt mūs visus tracina un sagādā galvassāpes, tas ir tik ļoti universāli visiem, kas auguši ģimenēs, kur ir vairāk par vienu bērnu. Vai arī, teiksim, mums ir tēli, kas nesaprot cits cita valodu, – tā arī ir situācija, kur mums gadās nonākt, ka nav tā lingvistiskā tilta, kas ir galvenais saziņas līdzeklis, tad ko mēs darīsim? Ir situācija, kas jārisina, un kas ir tie līdzekļi, kā to risināt?
Vai arī tāda tēma kā atbildība par dabu un resursiem, par neizšķērdēšanu. Filmas veidošanas laiks sakrita ar politisko situāciju Venecuēlā, un tad mēs ar producenti Sabīni Andersoni sākām runāt, ka
šī būs filma pret alkatību, pret patērēšanu, pret to, ka dabas resursus vai kādas citiem piederošas lietas kāds vienkārši paņem sev
tāpēc, ka viņam gribas to patērēt. Es tikko redzēju filmu Hoperi, un tur arī ir šī apziņa – mēs esam daļa no kaut kā lielāka!
Domājot vēl par Ansī, abas šīs animācijas filmas, pie kurām tu esi strādājusi, man atgādina franču animācijas stilu un estētiku. Vai tev pašai arī tā šķiet? Vai tavi zīmējumi, arī animācijā, ir piedēvēti kādam konkrētam ģeogrāfiskam reģionam, skolai?
Nē, jo tas noteikti nav apzināti, es tiešām zīmēju, kā māku. Grāmatai vēl var izdomāt kaut kādu ekstra sarežģītu uzdevumu, metaforiskā nozīmē piekarināt kaut kādus bumbuļus, bet animācijas filmā ir jāatrod tas, kur tu jūties visorganiskāk. Tāpēc šī stilizācija, šis vides attēlojums ir – ok, man patīk, kā izskatās, un šis varēs tapt pietiekami ātri, lai ražošanas ķēde neapstājas. Tas skan varbūt brutāli un industriāli, bet tas ir process, kur, ja viens cilvēks pēkšņi apstājas un domā tādā brīdī, kad domāšanas laiks jau ir beidzies, tad visa komanda aiz viņa apstājas, vilciens nobremzējas, un tad Elīna risinās, vai šitas var tā notikt vai ne. Tāpēc vienā brīdī, kā saka angliski, ir locked in – šitā mēs darām un turpinām, lai viss vilciens nebūtu jāgriež apkārt.
Bet jā, man būtu interesanti zināt, vai kāds mani atpazīst kā ne-latviešu animācijas skolas pārstāvi. Bet kas tad vispār ir „latviešu”, mums tagad ir Signe Baumane – nu, kā Signe Baumane es nezīmēju, man ir savs.
Radio raidījumā Monopols tu minēji Nika Keiva un, šķiet, Petijas Smitas ierakstus kā tādus, kurus ņemt līdzi uz vientuļu salu. Ja tev tagad būtu jādodas uz Venecuēlas džungļiem un jāņem līdzi filmas vai animācijas filmas, ko tu izvēlētos paturēt sev tuvumā?
O, tā noteikti būtu tāda laba izlase no Ghibli animācijas, jo tas man ir vienkārši, pat balss aizlūza. Un man ļoti liels prieks, ka manai meitai patīk gan Totoro, gan Gariem līdzi, gan Kiki's Delivery Service, šīs filmas, kur tas, kas uzrunā, ir cilvēcīgums. Un arī tas, ka šī pasaule ir tik rūpīgi, lēnām un ar mīlestību uzbūvēta, to riktīgi var redzēt! Sevišķi šajā sakāpinātas ražošanas laikmetā – kā tik mēs to mākslīgo intelektu tagad iespraudīsim visās industrijās, lai viss notiek ātrāk un lai pēc iespējas vairāk var patērēt! Cilvēki mīļie, nē, tas nav tas! Man liekas, vispār nav apspriežama tāda izvēle –
uztaisīt vienu izcilu filmu vai ātri piecas nelabas filmas, tur nav variantu!
Noslēdzot šo sarunu – tu esi teikusi, ka sevi asociē ar Jēkabu filmā Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi, kas tu esi Laimīgajos?
Es nevaru saprast. Kaut kādā mērā identificējos ar galvenās varones Elizabetes grūtībām, ka cilvēks ir spiests pielāgoties jaunai videi – viņa gribētu būt pilsētas meitene, bet viņai jāiejūtas džungļos, lai varētu veikt glābšanas misiju, jo nav variantu. Man liekas, es tā jūtos. Man ļoti nepatīk izkāpt no savas komforta zonas, tad es sevi no turienes izgrūžu, un parasti tas ir tā vērts, bet tā saņemšanās! Es gribētu tikai zīmēt grāmatas, kas man patīk un kā man patīk, un izdomāt tādus ērtus, jaukus izaicinājumus sev, bet tādus, ar kuriem es tieku galā. Tomēr tas diemžēl nav tas ceļš, kā mēs augam un attīstāmies, tā ka ir jāļauj sevi mazliet arī palauzīt.
Tas tikpat labi ir stāsts par Amazones džungļiem kā par Latvijas vasaras brīvdienām.
Jā, absolūti. Tie džungļi – tā sagadījās, ka tas notika tur, jo tiešām bija viens traks latvietis, kurš izdomāja – hmm, es tagad dzīvošu šeit, man nav problēmu! Es nekad tā nevarētu, es noteikti neesmu Aleksandrs Laime, es tiešām esmu drīzāk Elizabete: “Kāpēc es nevaru dzīvot pilsētā?”
