Skarbs, satriecošs un vienlaikus augstākās raudzes mākslas darbs ir filma “Hindas Radžabas balss / The Voice of Hind Rajab”, ko veidojusi režisore Kautere Ben Hania / Kaouther Ben Hania – tunisiešu kino superzvaigzne, kuras iepriekšējā filma „Četras meitas” izpelnījās plašu ievērību un dažādus nozīmīgus apbalvojumus.
Režisores Kauteres Ben Hanias izcilā filma Četras meitas / Four Daughters (2023), par kuru savulaik rakstīja arī Kino Raksti, 2024. gada Kannās saņēma Zelta acs balvu par labāko dokumentālo filmu un arī Francijas nacionālo balvu Cēzars, turklāt kļuva arī par Oskara nominanti labākās dokumentālās filmas kategorijā. 2024. gada februārī, strādājot pie šīs filmas publicitātes kampaņas Oskaram, Kautere Ben Hania vienlaicīgi klausās ziņas un seko notikumu attīstībai Tuvajos Austrumos. Un tad viņa internetā izdzird Hindas Radžabas balsi! Tie ir mazi dokumentāli sarunu ierakstu fragmenti ar palestīniešu meitenīti Hindu, kura, ģimenei evakuējoties no apšaudei nolemta rajona Gazā, brīnumainā kārtā ir palikusi dzīva un gaida palīdzību – viena pati automašīnā starp sešu nošautu ģimenes locekļu līķiem. Slēpjoties zem sēdekļiem, piecus gadus vecā meitene vairākas stundas lūdz “atbraukt viņai pakaļ”, runājot ar Palestīnas Sarkanā Pusmēness ārkārtas palīdzības centra darbiniekiem (tā ir Sarkanajam Krustam radniecīga organizācija musulmaņu zemēs). Šie darbinieki uztur telefoniskus sakarus ar Hindu un ilgstoši sarunājas, vienlaicīgi pūloties nodrošināt atļauju – jeb “koordinēt” kā tas saucas filmā –, lai vienai vēl pēdējai Gazā palikušajai ambulances mašīnai tiktu ļauts nokļūt līdz Hindai un viņu izglābt. Ambulance atrodas tikai 8 minūšu brauciena attālumā, tomēr Sarkanā Pusmēness koordinatori, kas paši atrodas Ramallā, Rietumkrastā (nevis Gazā), pārlieku labi zina, ko nozīmē viens nesaskaņots solis šajā teritorijā…
“Kad izdzirdēju Hindas balsi, uz vienu milisekundi man likās, ka viņa vēršas tieši pie manis – lai es palīdzu viņai. Viņas balsī bija tāda neatliekama nepieciešamība… šī balss mani vajāja, es izjutu bezspēcību, milzīgas bēdas, niknumu – visas tās lietas. Un es domāju – ko lai es daru?!. Es protu taisīt filmas. Varbūt to? Tas nebija racionāls lēmums, tas bija impulss. Man likās – ja es to nedarīšu, tad kļūšu par līdzvainīgo,” intervijā pēc filmas seansa stāsta Kautere Ben Hania. Viņa sazinājusies ar Sarkano Pusmēnesi un lūgusi atļauju noklausīties pilno ierakstu. “To noklausoties, man nebija ne mazāko šaubu, es zināju, ka man jānoliek malā viss pārējais. Man jāuztaisa šī filma. Es zināju, ka man jālūdz atļauja Hindas mātei, es viņai zvanīju, ilgi runāju ar māti, kas sēroja, bet deva mums savu svētību. Es runāju ar reāliem cilvēkiem, kuri bija tajā zvana otrā galā, ar tiem, kas mēģināja viņai palīdzēt. Es klausījos, es raudāju, es rakstīju…”
Tālāk nāk ļoti nozīmīgs, izšķirošs lēmums – kā veidot šo filmu? Vai radīt tādu kā atskatu pagātnē vai veidot to kā šī brīža notikumu, pārradot inscenējumus tagadnē? Izvēloties Sarkanā Pusmēness darbinieku skatpunktu, režisore mūs, skatītājus, noliek tikpat bezpalīdzīgā stāvoklī kā tie, kas dzird Hindas balsi. Izmantojot īstus audioierakstus (arī visi citi ieraksti no tās dienas ir īsti), Kautere apvij un papildina tos ar Sarkanā Pusmēness darbinieku – iesaistīto glābēju un koordinatoru – stāstiem un liecībām, un uzraksta scenāriju vienas lokācijas filmai, apzināti nolemjot filmēt visu stāstu tikai no darbinieku skatpunkta un tikai Sarkanā Pusmēness sakaru centrā. “Tā, lai vardarbība paliktu ārpus kadra,” saka Kautere, “jo vardarbīgi attēli ir visur – mūsu ekrānos, ziņu plūsmās, telefonos.” Šajā filmā viņai svarīgāk šķiet pievērst uzmanību neredzamajam – gaidīšanai, trauksmei, bailēm, cerībai, iztēlei. Neizturamajai klusuma skaņai, kad palīdzībai jānāk, bet tā nenāk. “Dažkārt tas, ko neredzi, ir spēcīgāks par to, ko redzi,” saka režisore.
Šajā dokudrāmā jeb hibrīdfilmā, kādas tik lieliski padodas tunisiešu režisorei (kā to zinām no Četrām meitām), visi kauliņi sakrīt tiem paredzētajās vietās. Kamerfilmā, kas intensitātes ziņā bez grūtībām sasniedz spriedzes filmu līmeni, autore ievijusi arī spēcīgu poētisku elementu – trauslu audioceliņa līniju, kas atskaņo un vienlaikus vizualizē mazās meitenes balsi – skaidru, sakarīgu, bērnišķīgas uzticības, pacietības un saprāta pilnu bērna balsi. Līnija kustas – aug, kad tiek runāts, un saplok, kad visi klusē un ar aizturētu elpu gaida, – tikpat kā sirdspukstu mērījumi slimnīcu monitoros.
Viens no stindzinošākajiem momentiem filmā ir brīdis, kad koordinators un sarunu vedējs Madha liek komunikācijas darbiniecei kopēt ar Hindu Radžabu risinātās sarunas ierakstu, lai to ievietotu internetā. „Propaganda!” (tūlīt atskanēs) – vai tomēr sauciens pēc palīdzības: skatieties, kas ar mums notiek! Jā, šādi ieraksti tiek izmantoti, bet ko tad lai dara? Kā lai pavēsta par notiekošo pasaulei?
Visbeidzot, centrāles darbinieku lomās iejūtas aktieri, kuriem katram vienā vai otrā veidā šis ir personisks stāsts, saistīts ar pašu vai radinieku piedzīvoto, ar karu, kas notiek tieši šobrīd. Viņi runā autentisku tekstu, ko mācījušies no ierakstiem, tomēr reizēm filmā viņu balsis saplūst ar īsto darbinieku balsīm, un aktieri, neslēpjoties no kameras vai no šīs darbības, atkārto izskanējušos vārdus, atrod īsto emociju un turpina. Šāda režijas forma atšķiras no tradicionālās, klasiskās režijas, tā izvairās norādīt aktieriem, kādas emocijas viņiem būtu jāattēlo. Tā vietā Ben Hania ļauj aktieriem klausīties Hindas balsi un viņas sarunas ar glābējiem, tāpēc aktieru emocijas ir īstas un dokumentāli fiksētas.
Īpaši emocionāli ir arī tie brīži, kad telefona ekrānā, kas ienāk kadrā kā notiekošo filmējošs rīks, aktieru vietā parādās īstie centrāles darbinieki. Šādi dokumentāli ielaidumi – arī, piemēram, audioieraksta numurs, kas uzrakstīts virs skaņas celiņa, mums nemitējas atgādināt, ka skatāmies reālus notikumus. Filmas beigās sagaidām vēl vairākus būtiskus dokumentālus kadrus, tai skaitā nelielu interviju ar Hindas mammu, kas nebija braukusi liktenīgajā automašīnā un tādējādi palikusi dzīva. Mamma, kaut piedalījusies daudzos filmas seansos un brauc līdzi uz jautājumu un atbilžu sesijām festivālos, filmu tā arī nekad nav spējusi noskatīties. Tomēr viņa ir pateicīga, ka var sarunāties ar skatītājiem. “Tā ir kā sava veida terapija, dziedināšana,” viņa saka, “un filmas izrādes man ir kā bēres…”
Kas notika Venēcijā
Filmas Hindas Radžabas balss pirmizrāde sacēla vētru un 23 minūšu ilgas stāvovācijas pagājušā gada Venēcijas kinofestivāla laikā; daudzi skatītāji esot raudājuši, un ne jau tikai filmas veidotāju komandas godināšanas dēļ. Taču galveno balvu, Zelta Lauvu, Venēcijā tā neieguva, lai gan liela daļa kritiķu un kinožurnālistu uzskatīja, ka tā filmai noteikti pienāktos. (filma saņēma Sudraba Lauvu – žūrijas Grand Prix). Kāpēc tā notika? Vienu šīs situācijas interpretāciju savā autorraidījumā Radio Dolin piedāvā kinokritiķis Antons Doļins, nosaucot filmu par ļoti politisku un ideoloģisku (te nu ir tas retais gadījums, kad viņam kategoriski nepiekrītu!). Venēcijas žūrija lēma Zelta Lauvu piešķirt amerikāņu neatkarīgā kino leģendai Džimam Džārmušam par “pirmās pasaules” iemītnieku eksistenciālās ģimeņu atsvešinātības sāpes atainojošo spēlfilmu Tēvs, māte, māsa, brālis / Father Mother Sister Brother, un Doļins to interpretē kā nevēlēšanos apbalvot filmu par palestīniešu meitenīti (piekrītu). Vieniem filma esot izsaukusi sajūsmu un protestus pret Izraēlas politiku, bet citiem sašutumu, vēlēšanos boikotēt šo filmu un nekad to neskatīties. Filma ir šķeļoša, nevis apvienojoša, apmēram tā saka Doļins un piebilst, ka kino jābūt nevis apolitiskam, bet jāstāv ārpus ideoloģijas. Šādam skatījumam, piekarinot birku filmai Hindas Radžabas balss, vēlreiz nekādi nepiekrītu! Bēdīgi, ja pat šādā notikumā un tā atainojumā tiek saskatīta tikai plika ideoloģija un palestīniešu propaganda.
“Es nevaru pieņemt pasauli, kurā bērns zvana pēc palīdzības un neviens neatnāk.
Šīs sāpes, šī neveiksme attiecas uz mums visiem. Šis stāsts nav tikai par Gazu,” citā intervijā saka Kautere, un izrādās, ka viņa nav vienīgā ar šādu pārliecību. Lai taptu šis darbs, viņai līdzās nostājušies un palīgā nākuši arī daudzi “pirmās pasaules”, tai skaitā Holivudas smagsvari; titros starp citiem lasāmi šādi izpildproducentu vārdi – Brad Pitt, Joaquin Phoenix, Rooney Mara, Jonathan Glazer, Alfonso Cuarón, Spike Lee, Michael Moore, Jon Kilik, Jemima Khan, Frank Giustra, Guillaume Rambourg, Elizabeth Woodward, Sarah Rambourg, Sabine Getty Filma ir Tunisijas un Francijas kopražojums.
Mākslinieka naivā balss
Noslēgumā vēl daži vārdi par kinematogrāfista – mākslinieka lomu. Kautere Ben Hania un viņas komanda, tāpat kā es un lielākā daļa skatītāju un lasītāju, nevaram apturēt karus un nežēlīgos, jebkuru cilvēcību un saprāta druskas zaudējušos valstu un kopienu līderus, kas izvēlas ar citu rokām slepkavot katru dienu, gadiem, gadsimtiem, un ierauj visā tajā ellē civiliedzīvotājus, bērnus, apstulbinātus brīvprātīgos vai mobilizētus karotājus. Taču kā cilvēks, kā jutīga māksliniece ar atkailinātiem nervu galiem viņa noskenē laukumu un uztaisa filmu, kas iestājas par nevainīgu, nogalinātu bērnu un parāda notiekošā absurdu, netaisnīgumu un nežēlību mums – vismaz tiem, kas tomēr izvēlēsies noskatīties šo satriecoši izcilo darbu. Un filma liks mums ilgi domāt, iedziļināties, atgriezties pie redzētā un tā iespaidā – iespējams un tikai varbūt, tomēr rūpīgāk izdarīt izvēles vismaz tajā, ko varam ietekmēt – sevī, savā ģimenē, izglītības iestādēs, pie vēlēšanu urnām, ikdienas darbos un aktīvismā.
Kauteres balss ir globāla līmeņa naivās dzeguzes balss. Tā ir tikpat naiva kā tikko mēnesi aplidojušās astronautes Kristīnas Kohas balss, kad viņa, jautāta par pārsteidzošākajiem iespaidiem kosmosā, atbild, ka visvairāk viņu pārsteigusi nevis saules apspīdētā, spožā zemeslode, bet milzīgais melnums un tukšums tai apkārt. Un kur nu vēl naivāk kā nosaukt tās par mūsu kopīgajām mājām, kurās – kā no kosmosa labi redzams – mēs turpinām spridzināt un iznīcināt viens otru, paši sevi, mūsu cilti.
Kautere ir iezūmējusi uz viena bērna palīgā saucienu. “Kino var saglabāt atmiņu. Kino var pretoties amnēzijai. Lai Hindas Radžabas balss tiek sadzirdēta,” viņa saka. To ir vērts uzklausīt.
