Šoruden četros pasaules kinofestivālos atklāšanas filma ir Latvijas jaunā animācijas režisora un mākslinieka Ginta Zilbaloža debija “Projām / Away”. Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) atklāšana bija vienlaikus arī Latvijas pirmizrāde filmai, kas jau apbalvota pasaulē svarīgākajā animācijas festivālā Anesī (Francijā), bet no 15. novembra filma skatāma Latvijas kinoteātru repertuārā.
Neilgā laikā jaunā latviešu animatora Ginta Zilbaloža vārds plaši izskanējis pasaulē. Lai arī jau iepriekš viņa darbi tika pamanīti starptautiskās skatēs un atzinīgi pieminēti animācijai veltītos žurnālos, šis rudens Zilbalodim nācis ar negaidītu vērienu – četri festivāli izvēlējušies viņa pirmo pilnmetrāžas darbu Projām par atklāšanas filmu, daudzi citi to izrādīs konkursa skatēs, vairākos jau notikušajos festivālos filma ieguvusi nozīmīgas balvas. Panākumus aizsāka spožā uzvara Anesī animācijas festivālā pretstraumes jeb Contrechamp kategorijā – pasaules nozīmīgākajā animācijas festivālā tā ir jaunāko animācijas tendenču rosināta kategorija, kuras mērķis ir izcelt un novērtēt filmas, kas atšķiras no pilnmetrāžā līdz šim dominējušā lielo studiju darba un paredz estētisku izaicinājumu skatītājam.
Kā raksta kinožurnālists un festivālu programmētājs Alekss Dudoks De Vits, Ginta filma ienes animācijā jaunu jūtīgumu.
Sarunai ar Gintu Zilbalodi satiekamies Vērmanes dārzā. Viņš atminies ar velosipēdu no mājām Berģos – vietas, kur rūpīgā un individuālā trīs gadu darbā tapusi pilnmetrāžas filma Projām. Pieslēdzam riteņus blakus akmens lauvām un dodamies pie strūklakas blakus estrādei. Ar Gintu esam kolēģi Latvijas Animācijas asociācijā, un jau ilgāku laiku grasos noķert viņu kādai sarunai. Filmas Projām Latvijas pirmizrāde Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā (Riga IFF) ir beidzot mudinājusi realizēt atlikto plānu, tāpēc nosēžamies uz soliņa, lai pārrunātu filmu, režisora darbu un iespējām atklāt ko jaunu.
Tava filma ir paņemta dalībai nu jau vairāk nekā trīsdesmit festivālos. Vai pats ceļo ar to kopā?
Jā, es biju Zagrebā, Anesī, Šanhajā un Monreālā. Tagad, rudenī, vēl plānoju braukt uz kādiem desmit festivāliem.
Un vai festivālos sanāk arī runāt ar publiku?
Jā, tāpēc jau es braucu – it sevišķi līdzi pilnmetrāžas filmai. Ja tu aizbrauc uz īsfilmu seansu, tad esi viens no daudziem, tur nav īpaši daudz laika pastāstīt par filmu. Bet, ja tā ir pilnmetrāžas filma, tad visa uzmanība pievērsta vienai filmai, var vairāk parunāties. Pēc seansa parasti ir jautājumu un atbilžu sesija.
Parasti jau tie ir tādi praktiski jautājumi – cik ilgs laiks pagāja, taisot filmu; kā es to darīju, ar kādu programmu, un ko darīšu tālāk.
Bet, teiksim, Ķīnā bija interesanti, es jutu, ka viņi tiešām analizē filmu, runā par simbolismu. Es par daudz ko nebiju iedomājies. Kad pats filmu taisu, tad nemaz nedomāju, ko tas viss nozīmē, tāpēc ir interesanti, kad skatītājs noskatās – ko katrs pamana.
Kas no citu teiktā tevi pārsteidzis, ko tu neiedomātos filmā ielasīt pats?
Filmā ir tas gars, tumšais tēls – interesanti, ka cilvēki parasti ir diezgan pārliecināti, ko tas nozīmē. Bet katram ir sava interpretācija.
Man pašam arī īsti nav skaidrs, ko tas nozīmē, es vairāk domāju tieši praktiski – man vajadzēja motivēt galveno varoni iet uz priekšu, un tāpēc šis tēls tur ir. Kad taisu filmu, es piedomāju, lai sižets ir skaidrs, lai tēlu motivācija ir skaidra, tomēr vairāk domāju par attēlu, par vizuālo pusi. Es nedomāju, ko tie attēli varētu nozīmēt. Tas ir tīri intuitīvi.
Kā jau daudzi izcēluši, ir ļoti neparasti, ka pilnmetrāžas filmu tu taisīji pavisam viens. Vai uzturi komunikāciju ar citiem animācijā, kas darbojas līdzīgā veidā?
Es domāju, ka neatkarīgajā animācijā ir citi līdzīgi cilvēki, kas varbūt tikai netaisa pilnmetrāžas filmas, bet taisa īsfilmas, un tas ir diezgan normāli. Es neesmu vienīgais, kas taisa animāciju viens pats, un pēdējā laikā arī tādi parādās, kas vienatnē taisa pilnmetrāžu.. Anesī festivālā bija Japānas pilnmetrāžas filma Aragne: Sign of Vermillion (2018), kuru arī režisors Saku Sakomota bija taisījis viens pats. Pirms pāris gadiem bija franču filma Meitene bez rokām... Tagad ir iespējas, kādu agrāk nebija, ir tehnoloģija, kas atļauj darīt visu pašam, ir iespējas izplatīt filmas, reklamēt. Jau pirms festivāliem cilvēki zināja par manu filmu, jo es liku ziņas soctīklos.
Vai es uzturu kontaktus ar citiem? Nu jā, tagad sanāk bieži braukāt uz festivāliem, un tur satieku daudzus domubiedrus. Bieži satieku arī tos pašus, kas braukā no festivāla uz festivālu. Tas palīdz motivēt, kad tu zini, ka neesi vienīgais, kas to dara. Palīdz arī tas, ka cilvēki stāsta par savām problēmām un neizliekas, ka viss ir labi. Tas palīdz, ja tu zini, ka grūtības ir arī citiem.
Ja tev būtu jānosauc lielākās grūtības, ar kurām saskāries, veidojot pirmo pilnmetrāžas filmu, ko tu nosauktu?
Grūtības... Varbūt visvairāk psiholoģiskais spiediens, ka tu to dari tik ilgi un neredzi galu. Vienkārši ir daudz darba, varbūt tu strādā visu dienu, bet pakusties tikai par vienu mazu solīti uz priekšu.
Tad nejūt progresu, liekas, ka esi iestrēdzis. Un, ja dara viens pats, tad, ja kaut kas nesanāk, nav, kam lūgt palīdzību. Pašam viss jāatrisina. Sevišķi, ja tā ir mana filma, tas nav pasūtījuma darbs – tad ir vēl lielāks spiediens, jo tur mans vārds būs titros, un gribu, lai tā filma ir laba. Tad es pats sev vēl spiedienu kāpinu.
Un vēl – kamēr filma nav uztaisīta, ir grūti pārliecināt citus, ka tas ir iespējams, ka es to varu izdarīt. Tas jau ir saprotams, jo jebkurš var pateikt – es taisīšu pilnmetrāžas filmu! Bet ne vienmēr tas sanāk, un cilvēki var būt skeptiski. Es ceru, ka tagad būs vieglāk. Man pašam arī – es esmu sapratis, ka to reāli var izdarīt. Brīžiem arī palīdz tas, ka tu nezini, cik tas ir grūti. Es tagad taisu nākamo filmu un zinu, cik daudz darba tas tomēr prasa. Kad taisīju pirmo filmu, es par to neiedomājos, vienkārši mazliet naivi sāku darīt un nedomāju, cik grūti vai viegli būs. Tad ir mazāk stresa.
Man liekas, ja tu mazāk zini, tad vari arī ko jaunu atklāt. Šoreiz pirmo reizi pats taisīju filmā mūziku, man nav nekādas īpašas pieredzes mūzikā, un man liekas, ka tas arī palīdzēja. Varbūt tur ir kļūdas un kaut kas nav tehniski pareizi, varbūt mūziķi tur pamanīs visu, ko es pats nemaz nezinu, bet man liekas – varbūt tas ir labi, ka mūzika ir mazliet nepareiza un ārpus standartiem. Manuprāt, ne tikai mūzikā, jebkur – tie cilvēki, kas atklāj kaut ko jaunu, ir tie, kas īsti nezina, kā ir jādara pareizi. Tad sanāk vairāk eksperimentēt, pieļaut kļūdas, un bieži tās kļūdas var izvērst par pozitīviem aspektiem.
Es, teiksim, neesmu strādājis industrijā, lielā studijā.
Strādāt komandā noteikti ir noderīgi, kaut vai tikai attīstīt amatniecības prasmes, ietrenējot roku. Bet varbūt, ja iziet tai sistēmai cauri, zūd personīgais rokraksts. Tāpēc, es nezinu, varbūt pat mums ir paveicies, ka Latvijā nav īsti liela industrija un katrs taisa pa savam – tad tomēr katram filma arī iznāk citādāka.
Kā tev ir ar paša lomu sadali? Teiksim, tu kādu dienu piecelies un domā – šodien es būšu animators, kustināšu tēlus, bet rīt būšu mūziķis?
Es nezinu, brīžiem vienā dienā daru vairākus procesus reizē. Mēģinu sākt ar to, kas ir svarīgākais – lai nesanāk, ka sākumā veltu daudz laika detaļām, kas vēlāk tiks izmestas, ja nu visa pamatideja tiks mainīta. Sāku ar svarīgākām ainām, svarīgākiem tēliem, un tad, kad tie ir daudzmaz izkristalizējušies, lieku nākamās ainas, kas ir mazāk svarīgas.
Parasti es vienkārši iesāku vienu procesu un izdaru līdz galam. Brīžiem tas aizņem minūtes un stundas, brīžiem tas aizņem dienas. Kad ir pabeigts, es skatos, kas ir nākamais svarīgākais. Nav tāda konkrēta plāna. Brīžiem es vienkārši taisu vienu procesu, bet paralēli rodas ideja – tad es pametu iesākto procesu, lai neaizmirstu ideju.
Ar ko tev sākas filma?
Grūti pateikt, kur tā sākas, jo nav tā, ka man būtu gatavs scenārijs vai arī gatavs vizuālais noformējums. Viss attīstās paralēli. Varbūt ir viena skice un ideja situācijai, kādam momentam, tad ir ideja par skaņu. Tas viss sajaucas kopā, skaņa iedvesmo attēlu, sižets iespaido skaņu. Visu laiku lieku pa gabaliņam klāt, un tas turpina attīstīties līdz pašām beigām. Es turpinu pārmontēt vēl daudzus mēnešus, pirms filma ir gatava, turpinu likt lietas klāt un ņemt ārā.
Man liekas, ja strādā lielākā studijā, tad nevar atļauties tik organiski visu mainīt. Tad ir vajadzīgs konkrēts plāns un konkrēts sižets, jo ir daudz cilvēku, un visiem jābūt mērķim, uz ko tiekties, lai nav tā, ka katrs velk uz savu pusi. Visu vajag konkretizēt un pateikt, ko šis moments nozīmē, tā, lai visiem ir 100% skaidrs. Savukārt es varu atļauties tādus brīžus, kad pats nezinu, ko kas nozīmē. Es tikai zinu, ka vizuāli mani tas aizrauj, un ceru, ka arī citiem patiks.
Un es arī neuzskatu, ka mans viedoklis par to, ko filma nozīmē, ir galējais. Skatītājam ir tikpat vērtīgs viedoklis par filmas simbolismu, cik man.
Kam tu nebiji gatavojies patērēt tik daudz laika, kā nācās?
3D animācijā ir grūti uzsākt procesu. Paiet gads, un var teikt, ka tev vēl nav īsti nekā gatava, nekā rādāma. Tu vienkārši taisi sastāvdaļas, bet vēl neko neliec kopā, gatavojies – taisi katram tēlam modeli, katru lokāciju, un tēliem jātaisa skeleti, lai pēc tam viņus var kustināt. Tas viss ir jāskicē un jāplāno pirms tam. Un tad pēkšņi, kad viss ir sagatavots, var visu likt kopā, un tad tas process ir ļoti ātrs.
Piemēram, ja cilvēks zīmē, viņš var gandrīz vienā dienā dabūt jau gandrīz gatavu attēlu. Tas, ko tu uzzīmē, tas arī, var teikt, būs. Te sanāk, ka pirmais gads ir tāds, kad tu vienkārši taisi, taisi, un vēl nav gandrīz vai nekāda rezultāta.
Kur un kā tu skicē?
Agrāk skicēju daudz vairāk ar roku uz papīra, pēc tam sāku lielākoties skicēt digitāli, datorā, kā digitālas gleznas. Tagad es gandrīz visu daru 3D vidē. Vienkārši uzreiz jau sāku modelēt 3D un tur meklēju idejas.
Tā kā mani ierobežo tas, ko es reāli varu izdarīt, es nevaru atļauties skicēt kaut ko tādu, ko ir nereāli animēt.
It kā jau animēt var jebko, bet dažas lietas aizņem vairāk laika, un dažas mazāk. Es mēģinu izplānot sižetu ap tādiem elementiem, kas ir vienkārši un neaizņem daudz laika. Tāpēc uzreiz taisu 3D skices, jo tad vieglāk saprast, ko varu izdarīt pats. Es negribu, lai vienas filmas taisīšana man aizņem desmit gadus.
Filmā Projām es nolēmu, ka būs diezgan ātri un vienkārši animēt, kā tēls brauc ar motociklu. Tur var vienkārši paņemt vienu kustību, viņš sēž, riteņi griežas uz riņķi, to var vienkārši nokopēt un bezgalīgi atkārtot, tas neaizņem daudz laika. Tāpat arī filmā ir diezgan maz tēlu, nav ainas ar cilvēku pūļiem, kas nozīmētu, ka ikviens tēls būtu atsevišķi jāanimē. Ierobežojumi palīdz – tad nav priekšā balta lapa, kur ir bezgalīgas iespējas, ar ko sākt.
Kas no visiem rīkiem jeb gadžetiem tev ir vissvarīgākais?
No gadžetiem man ir tikai laptops, tas ir viss. Šobrīd izmantoju 2018. gada Macbook Pro. Pāris skaņdarbus taisīju telefonā, bet to pašu var arī datorā. Tas ir vienkārši, nekas sarežģīts nav vajadzīgs. Ir tagad programmas, kas ir bez maksas. Nākamo filmu es taisu bezmaksas programmā, daudz labākā par to, kurā taisīju Projām. Ja taisa šādu, ne hiperreālistisku animāciju, nav arī vajadzīgs pārāk jaudīgs dators, pietiek ar pavisam vidēju. Tehnika galīgi nav svarīga.
Un to, ko ar tehniku var izdarīt, tu esi apguvis tiešsaistes kursos?
Maksas kursos nē, YouTube var visu vienkārši iemācīties. Bet patiesībā iemācījos darot, katrā nākamajā filmā zinu mazliet vairāk, bet vēl joprojām uzskatu, ka zinu ļoti maz. It sevišķi 3D animācijā tik daudz ko var iemācīties, un es zinu varbūt tikai 5% no tās programmas.
Tāpēc, man liekas, cilvēki baidās gan no 3D animācijas, gan programmām vispār, jo uzskata, ka ir jāsaprot viss, pirms tu vari sākt. Bet man liekas – tas nav reāli. Vienkārši ir jāņem un jāsāk, viss nemaz nav jāzina, pietiek tikai ar mazu daļiņu, un tie ierobežojumi arī palīdz meklēt radošus risinājumus.
Piemēram, es nezinu, kā simulēt kaut kādus ļoti sarežģītus efektus, jo tur ir jāsaprot fizika un jāmāk programmēt, bet es varu atrast vienkāršāku risinājumu, kas varbūt neizskatās tik reāli, bet filmai ir pat labāk, ja kaut kas mazliet nepareizi.
Vai pirms gala versijas tu savu filmu rādīji domubiedriem?
Jā, šo filmu es taisīju kā četras nodaļas, katru atsevišķi, un sākumā arī rādīju katru nodaļu atsevišķi. Kad viss daudzmaz bija salikts kopā, tad rādīju jau visu filmu, bet turpināju pārmontēt un labot. Tomēr es arī gribēju, lai tās nodaļas var uztvert atsevišķi. Protams, efekts ir spēcīgāks, ja visu skatās kopā, jo skatītājs tad labāk pazīst tēlus, kas iepazīti iepriekšējās nodaļās. Bet es gribēju arī, lai katrai nodaļai ir sava struktūra, savs sākums, vidus un beigas, lai palīdzētu uzturēt interesi par kopējo sižetu.
Ne tikai tu pats darbojies vienatnē, bet arī tavas tēmas ir tādas, kur personāži ir izolēti.
Jā. Manās filmās nav dialogu, un es to gribu pamatot, kāpēc viņi ne ar vienu nerunā. Tāpēc viņi parasti atrodas uz vientuļas salas, vai arī tie ir dzīvnieki, kas vienkārši nerunā. Tā izolētība arī, protams, satur līdzības ar to, ka es taisu filmu viens pats. Un tas arī man liekas svarīgi – ielikt kaut ko no sevis, it sevišķi to, kam tu ej cauri šobrīd, nevis kaut ko tādu, kas bijis pirms daudziem gadiem. Tagad emocijas ir svaigākas, un tu vari tās izteikt patiesāk, lai arī neapzināti.
Es nesāku konkrēti domāt, ka šī būs filma par mani, bet tas, man liekas, ir visai neizbēgami. Kad zīmē portretu, tas portrets parasti izskatās 50% pēc modeļa un 50% pēc autora. No tā ir grūti izbēgt.
Un man pašam brīžiem ir grūti izteikt ar vārdiem, ko domāju, tāpēc mēģinu to izteikt filmā. Tas ir veids, kā komunicēt. Ļoti lēns veids, jo katra filma prasa gadus, lai to pabeigtu. Tāpēc ir vērts taisīt filmu par kaut ko, kas man ir tiešām nozīmīgs.
Ar nākamo filmu mēģināšu meklēt palīgus un tad mēģināšu to arī attēlot filmā – tur būs nevis viens pats tēls nekurienē, bet grupa, vairāki tēli, un tie tēli arī līdzīgiem procesiem ies cauri. Tad redzēs, grūti runāt par nākamo filmu, jo es vēl pats īsti nezinu, kas tur būs.
Tu esi teicis, ka jaunā filma būs balstīta īsfilmā, ko jau taisīji.
Jā. 2012. gadā es pabeidzu īsfilmu Aqua – stāstu par kaķi, kurš baidās no ūdens –, un tagad es to īsfilmu mēģinu izvērst pilnmetrāžas filmā. Tai gan būs cits nosaukums. Izmantošu īsfilmas sižeta struktūru, bet daudz ko arī likšu klāt. Daudz no tā, ko es pirmo reizi gribēju iekļaut, vēl tehniski nemācēju, un arī pietrūka laika, jo īsfilma bija tikai 7 minūtes gara. Tagad varu atļauties ielikt to, ko toreiz nepaspēju. Bet arī kinovaloda būs citādāka, nekā īsfilmā. Tā bija tāda hiperaktīva, ar ļoti ātru montāžu, bet pilnmetrāža būs līdzīgāka filmai Projām, meditatīvāka...
Tā arī bija zīmēta animācija, pēc Aqua es pārgāju uz 3D animāciju, jo mani tieši interesē kameras kustība un vide, ko ir ļoti grūti parādīt zīmētā animācijā. Tas parasti iznāk plakani, bet man ir interesanti kustināt kameru vidē un parādīt attiecības, kā tēls reaģē ar vidi.
Mani interesē gari kadri ar minimālu montāžu, vienā kadrā parādīt maksimāli daudz.
To var darīt arī spēlfilmās, bet tas ir ļoti sarežģīti, jo tad horeogrāfija ir ļoti grūta, lai visi elementi sakrīt. It sevišķi, ja filmā ir, teiksim, bērni vai dzīvnieki, vai stihijas, kā ūdens, kas man būs filmā. 3D animācija ir vienīgā tehnika, kur es to varu izdarīt.
Vai ir kaut kas, ko tu uzskati par lielu veiksmi filmas procesā?
Jā, man liekas, ka man vispār ļoti paveicās. Ļoti reti kad kāds cilvēks manā vecumā var taisīt savu pilnmetrāžas filmu – parasti animācijā ir jāpierāda sevi, soli pa solim jāuzkāpj pa karjeras kāpnēm. Parasti sāk ar asistenta darbu un tad, kamēr tiek līdz režisora amatam, paiet daudzi gadi. Man ļoti paveicās, ka man izdevās filmu uztaisīt, un paveicās, ka to paņēma Anesī festivāls. Pirms tam daži festivāli man atteica, un tad man likās – varbūt filma parādīsies kādā vienā vai divos festivālos, un tad to aizmirsīs... Kad paņēma Anesī, uzreiz daudzi citi festivāli sāka interesēties, parādījās iespējas tikties ar dažādiem producentiem un izplatītājiem, un tas, es domāju, noteikti palīdzēs nākamajai filmai.
Tu stāstīji, ka tagad Tev ir sales agent / pārdošanas aģents. Ko viņš dara?
Tie ir aģenti, kas meklē filmai izplatītājus pasaulē. Tagad viņi sūta filmas uz festivāliem, sūta materiālus. Tas man ļoti atvieglo visu, jo tas tomēr ir liels darbs, filmu izreklamēt un izsūtīt, neskaitāmās anketas aizpildīt. Pilnmetrāžai tas ir arī daudz dārgāk, jo materiāli parasti jāsūta pa pastu. Aģenti tiekas ar izplatītājiem, jo katrā teritorijā ir savs izplatītājs, un tad viņi vienojas par konkrētiem laikiem un summām. Labi, ka viņi mani uzmeklēja, jo es pats to nevarētu izdarīt. Es filmu uztaisīju, bet nevaru to reklamēt, es nevaru atrast īstos cilvēkus, jo ļoti svarīgi ir kontakti. Dažās teritorijās viņi jau filmu pārdevuši, un tas man liekas lieliski. Ir forši, ka filmu rādīs regulāros kinoteātru seansos.
Kur to varēs redzēt?
Pagaidām ir izplatītāji Polijā, Portugālē, Vācijā, Austrijā un Šveices vācu daļā, arī Tuvajos Austrumos. Un Latvijā, protams. Tie ir pagaidām tie, kas nopirkuši. Cerams, ka būs vēl. Šī tomēr ir grūti pārdodama filma, kaut kas starp arthouse un ģimenes filmu. Man bieži prasa, kas ir šīs filmas mērķauditorija, jo mārketingam tas ir svarīgi. Bet man ir grūti pateikt, jo teorētiski tā varētu būt domāta visiem. Es nezinu, vai ir tāds vecuma ierobežojums – to var skatīties gan mazi bērni, gan arī vecāki cilvēki.
Filmā nav dialogu, tāpēc ir diezgan viegli, tā nav jātulko katrā valstī. Turklāt, man liekas, filma nav kultūras ziņā kaut kur ļoti iesakņojusies, to var saprast dažādās kultūrās.
Tad jau redzēs. Es nezinu, kā būs Latvijā, kā mūsu auditorija uzņems šo filmu. Zinu, ka Japānā un Francijā cilvēki vairāk iet uz tādām filmām – ne tik komerciālām. Cerams, cilvēkiem būs interese.
Ko tu, pabijis daudzos festivālos, vari teikt par pēdējā laika tendencēm animācijā? Kam tu ar interesi sekosi līdzi turpmāk?
To vieglāk pamanīt pēc kāda laika, kad iegūst plašāku perspektīvu. Varbūt pēdējā laikā raksturīgi tas, ka grūti salikt visas filmas standarta kategorijās. Autori kombinē dažādas tehnikas un žanrus, iespaidojas no citiem medijiem – no spēlfilmām, videospēlēm, interneta video, mēmēm utt. Tāpēc neatkarīgā animācija kļūst vēl daudzveidīgāka.
